Vēsture ‣ Suitu novads (original) (raw)

Suitu novads jau sirmā senatnē ir bijis biezi apdzīvots. Par to liecina gan Leiškalnu (Todaižu) pilskalns, gan arī daudz mazākais Dižgabalkalns (Alsungas pilskalns). Jau pirms vācu ierašanās abi šie pilskalni ir bijuši ar savu novadu un piederējuši pie kuršu Bandavas zemes. Kultūras slānis Dižgabalkalnā sasniedz pat divu metru biezumu. Tas gan Otrā pasaules kara laikā tika stipri bojāts. Dižgabalkalna augstums ir 8 – 10 metri, bet izmēri 22 x 54 metri. Arī Alsungas ordeņpils teritorijā veiktie arheoloģiskie izrakumi liecina par pirmskristietības perioda kultūras slāni šajā vietā.

Līdz 1930. gadiem ikdienā tika lietots vēsturiskais Alsungas nosaukums Alšvanga. Modīgā vēlmē latviskot ģeogrāfiskos nosaukumus 30. gados tika radīts tā laika valodniekiem pieņemamāks variants Alsunga kurš pastāvēja paralēli Alšvangai līdz pat 1950. gadam, kad ar Alsungas rajona izveidi vecais nosaukums tika izņemts no oficiālas aprites. Šeit mēs lietosim abus nosaukumus atkarībā no apskatāmā vēstures perioda.

Vārds Alšvanga pirmo reizi tika pieminēts 1230. gada 28. decembra pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem, saskaņā ar kuru kurši apņēmās pāriet kristīgajā ticībā, apgādāt atsūtītos baznīckungus, maksāt nodevas, piedalīties aizsardzības un uzbrukuma karos pret pagāniem. Par to kuršiem tika apsolīta brīvība, kamēr vien tie neatkritīs no katoļu baznīcas. Kurzemei tiek iecelts bīskaps ar sēdekli Klaipēdā. Kuršu zemes saskaņā ar šo 1232. gada 11. februārī pāvesta Gregorija IX apstiprināto līgumu nonāca tiešā Romas pāvesta aizbildniecībā. Viens šī līguma eksemplārs šobrīd glabājas Vatikāna arhīvā. Bez Alšvangas (Aliswanges) tajā vēl minēta Thargolara, Osua, Langis, Venelis, Normis, Kiemala, Plugawas, Sarnitus, Riwa, Saceze, Edualia, Ardus un Alostantochos.

Valodnieki uzksata, ka senais Alšvangas nosaukums patiesībā sastāv no diviem vārdiem: Alš-vanga. To izcelsmi var saistīt gan ar senprūšu, gan ar lībiešu valodu. Pirmais vārds ir sensenā forma no tagadējā vārda alksnis, senāk alsis. Mums radniecīgajā prūšu valodā alš nozīmē koks. Ar to saskan slāvu oļša, poļu oļša un senvācu else. Lībiski all, alli, alliz nozīmē apakš, lejup. Otrais vārds vanga šodien vairs netiek lietots, bet ir saglabājies lietuviešu un prūšu valodās, kur nozīmē pļavu, purvu, līdumu. Lībiešu valodā par vangu (vang) sauc upes malu, upes līču pļavu vai arī mitru meža līča pļavu.

Alsungai blakus esošā Almāle varētu būt cēlusies no lībiskā almal, kas nozīmē mazs. Burtiski tulkojot – mazā muiža. Uzskata, ka vēl 14. gadsimtā Alsungas apvidus nav bijis pārlatviskots un te pamatā lietota lībiešu valoda, kas joprojām ir saglabājusies virknē ģeogrāfisko nosaukumu un māju vārdu, kā arī suitu valodas (dialekta) vārdos un gramatikā.

Attiecībā uz Gudeniekiem, lietuviešu gudas un prūšu gudde nozīmē mežs. Respektīvi, Gudenieki var būt tulkojami kā mežinieki. Vārds gudi bieži parādās vietvārdos Lietuvas un Baltkrievijas pierobežā. Grodņas apgabala Ostroveckas rajonā pat ir Gudeniki. Lietuvā nereti par gudiem apzīmēti cilvēki, kas dzīvo uz austrumiem, mežainākos apvidos.

Īpaši daudzus nosaukumus savā mūžā ir piedzīvojusi mūsdienu Jūrkalne. Viduslaikos bez oficiālā nosaukuma Fēliksberga (laimīgais kalns), tā ir bijusi dēvēta arī par Jorenceļu, Lejas ciemu un Pilsberģi. Dažādiem nosaukumiem punkts tika pielikts tikai 1925. gadā, kad ciematu un pagastu oficiāli nodēvēja par Jūrkalni. Nelatvisko Fēliksbergas nosaukumu saista ar šeit vētras laikā pēc kuģa avārijas izdzīvojušo kapteini, kurš pateicībā par savu izglābšanos ir uzbūvējis jūras krastā nelielu koka kapellu.

1234. gada 9. februārī Alnas Balduīns tiek atcelts no legāta amata. Viņa vietā nāk agrākais Modēnas bīskaps Vilhelms. 1245. gada 7. februārī tiek nolemts, ka pēc Kursas iekarošanas tās sadalē tiks pielietots Livonijas ordenim labvēlīgais Prūsijas sadales princips – 2/3 zemju ordenim, bet 1/3 daļa zemju bīskapam.

1253. gada 4. aprīlī Kursa ir jau iekarota un starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu tiek noslēgts zemes sadalīšanas līgums, kurā Alšvanga (Alisvangen) ir minēta kā Livonijas ordenim piešķirtās zemes un tautas daļa. Līgumu paraksta Livonijas ordeņa mestrs Sainas Eberhards un Kurzemes bīskaps Heinrihs. Ar šo līgumu kļūst skaidrs, ka nekādu palīdzību no pāvesta kurši nesaņems.

1298. gadā Kurzemes bīskapi pārceļ savu rezidenci no Klaipēdas uz Pilteni.

1338. gadā pirmo reizi kā Basses minēti Basi (Bassen) aprakstā, kurā Kurzemes bīskaps Johans un Livonijas ordeņa mestrs Eberhards Munheims precizē 1253. gada līgumā noteiktās robežas starp Alšvangu un Ēdoli.

1341. gadā saskaņā ar ziņojumiem ordeņa mestram par stāvokli komturijā, Kuldīgas komturam Alšvangā ir nocietināta mūra māja (ein festes haus), kas varētu būt celta neilgi pirms šī gada. Alšvangas muižā šajā gadā plosās lopu sērga, staļļos ir 40 ķēves un 12 tā gada kumeļu.

1372. gadā Alšvangā uzcelta četrstūraina akmens pils, kurā tiek nometināts Kuldīgas komturam padots firsts. Pils austrumu korpuss tiek izmantots dzīvošanai, bet dienvidu korpuss saimniecības vajadzībām. Divi torņi ir piebūvēti vēlāk. Par ziemeļaustrumu torņa celšanas laiku tiek uzskatītas 14. gadsimta beigas, 15. gadsimta sākums. Sākumā tornim ir bijuši tikai divi virszemes stāvi un tas ir bijis vienādā augstumā ar pils Austrumu korpusu.

Tikai tad, kad Dienvidu korpusa otrais stāvs jau bija izbūvēts visā garumā, pie tā dienvidrietumu stūra 16. gadsimtā tika uzbūvēts pils otrs tornis. Tam ir bijuši trīs stāvi, t.i. par vienu vairāk, nekā tam pieguļošajam pils Dienvidu korpusam. Acīmredzot, pils iedzīvotāji uzskatīja, ka viņu drošību vairāk garantē tornis pie Austrumu korpusa, nevis dienvidrietumu tornis, tāpēc vienlaikus ar pēdējo, uzcelti vēl divi stāvi arī pils ziemeļaustrumu tornim tā, ka nu tas jau bija par diviem stāviem augstāks nekā pils dzīvojamais korpuss.

1525. gadā Vācu ordenis tiek sekularizēts.

1555. gadā ir minēts, ka Durbe, Aizpute, Alšvanga, Skrunda, Kuldīga, Sabile – visas šīs mājas (pilis) izņemot Kuldīgu nav nocietinātas, netiek apdzīvotas un ir pārvērstas par labības noliktavām.

Pēc Livonijas ordeņa sabrukšanas pēdējais mestrs Gothards Ketlers ieķīlāja Kuldīgas novadu Polijai, izdalot atsevišķi Alšvangu un ap 1560. gadu piešķirot to kā lēņu novadu savam padomniekam, bruņiniekam Frīdriham fon Kanicam, kurš 1569. gadā bija hercoga sūtnis Ļubļinas Seimā.

1561. gadā pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers pāriet luterticībā un nodod Kurzemē karos vēl neizpostītās četras baznīcas un deviņas kapellas luterāņiem. Katoļu ticība hercogistē tiek aizliegta ar likumu un šis aizliegums saglabājas līdz pat 1617. gadam.

1567. gadā padomnieks Frīdrihs fon Kanics uzbūvē Alšvangā koka baznīcu (luterāņu) pašreizējo Kalnbirzes kapu vietā. Pēc Livonijas kariem stāvoklis baznīcu jomā Kurzemē ir ļoti slikts. Lai to uzlabotu, šajā gadā Kurzemes Landtāgs nolemj uzcelt 70 jaunas baznīcas (arī vairākas skolas un nabagmājas), kuru finansēšanu lielā mērā uzņemas pats Kurzemes hercogs Gothards Ketlers. Baznīcu pārvaldei tiek izveidota Kurzemes konsistorija Jelgavas superintendanta vadībā. Katoļiem bija jāapmeklē luterāņu baznīcas. Šajās baznīcās bija noteikts trīs reizes dienā zvanīt, aicinot uz lūgšanu pret “velnu, tirāniem, pāvestu, turkiem un to biedriem”.

1573. gadā (pēc cita avota 1574. gada 10. februārī) Frīdrihs fon Kanics pārdod Alšvangas novadu Prūsijas hercoga padomniekam dēlam, Kurzemes un Zemgales maršalam Jēkabam fon Šverinam, kas piepērk klāt arī tagadējo Jūrkalnes novadu un tā paplašina savas robežas līdz jūrai. Pie Alšvangas muižas toreiz piederēja arī Grāveri, Blintene, Gudenieki, Jaunā muiža, Bases, Dekšņi (Audzes) un Pilsberga jeb Jūrkalne (Jorceim). Pēc viņa Alšvangu manto vēl divi Jēkabi fon Šverini.

Laikā starp 1590. un 1610. gadu tiek uzbūvēta pirmā Jūrkalnes baznīca. To cēlis avarējuša kuģa kapteinis kā pateicību par savu izglābšanos. Kā zīme par šo atgadījumu tajā pie griestiem piekārts kuģa makets. Kāpām atkāpjoties baznīca vēlāk tiek ieskalota jūrā. Šī baznīca esot atradusies pie Kriķu mājām.

1617. gadā Kurzemē atkal tiek atļauti katoļu dievkalpojumi.

1625. gadā tiek uzbūvēta pašreizējā Alšvangas mūra baznīca svētā ercenģeļa Miķeļa godam, kā arī 16. oktobris tiek noteikts par ikgadēju Alšvangas gadatirgus dienu.

Jēkaba fon Šverina dēls Johans Ulrihs, tautā saukts par „Sviriņu”, dzīvojot Viļņā un kalpojot Polijas karaspēkā par virsnieku (Karaļa kavalērijas eskadrona komandieris) bija galma ballē iepazinies ar skaisto polieti Barbaru Konarsku. Hercogistes muižnieki poļu kara dienestā bieži esot apprecējuši poļu muižnieku meitas vai atraitnes un, viņu ietekmēti, daži pārgāja arī katoļu ticībā. Jau hercoga Frīdriha laikā, katoļu pozīcijas Kurzemē bija tik stipras, ka tie sāka atņemt baznīcu ēkas pastāvošām luterāņu draudzēm, izmantojot muižnieku zemes īpašuma tiesības.

Pirms savām kāzām, 1623. gadā, Johans Ulrihs fon Šverins pieņēma katoļticību, jo tas bija līgavas vecāku priekšnoteikums laulībām. Tā kā Johana Ulriha tēvs Jēkabs nepiekrīt sava dēla pārejai katoļu ticībā, pēc kāzām jaunais pāris paliek Barbaras vecāku, grāfu Konarsku, mužā – Gentiliski. Vēlāk grāfs Johans Urihs fon Šverins tiek iecelts par Polijas karaļa Sigismunda III kambarkungu. Tikai pēc tēva nāves 1632. gadā grāfs ar savu sievu atgriežas Alšvangā, kur tas ar fanātisku degsmi pievēršas sava novada iedzīvotāju pievēršanai katoļu ticībai. Tajā pat gadā (pēc citiem datiem 1634. gadā) viņš nodeva Alšvangas baznīcu kopā ar filiāles baznīcu Pilsberģē (tagadējā Jūrkalne) katoļu draudzes rokās. Katoļticības izplatīšanai un sludināšanai Johans Ulrihs fon Šverins uz Alsungu uzaicinājis jezuītus, kuri veica zemnieku atgriešanu katoļticībā.

Lai atšķirtu katoļus no luterāņiem grāfs esot saviem zemniekiem aizliedzis agrāko tautas tērpu valkāšanu un licis tiem valkāt īpašas uniformas un tērpus, kuru elementi līdz mūsu dienām ir saglabājušies suitu tautas tērpā. Sievietēm esot bijis jāvalkā spilgtus, sarkani- zaļi- zilus, plati krokotus brunčus, bet vīriešiem pelēkus kamzoļus ar divām pogu rindām. Katoļiem tika dotas arī dažādas privilēģijas. Piemēram, katolis uz Šverina zemes varēja negriezt ceļu pretī braucošajam luterāņu pajūgam un grūst to grāvī. Bija atļauts arī luterāņus pie katras izdevības iekaustīt. Gan Johans Ulrihs, gan vēlāk arī viņa sieva Barbara dāvināja katoļu baznīcai zemi.

Sākumā citi muižnieki par to visu īpaši neinteresējās, jo Ulrihs fon Šverins rīkojās likumu robežās. Taču 1636. gadā (pēc citiem datiem 1634. gadā) kad baznīcas un arī mācītāja muiža tika nodota žemaišu bīskapam Georgam Tiškevičam, kurš izdzina veco luterāņu mācītāju Lizanderu no dzīvokļa, lieta nonāca līdz atklātai ieroču cīņai. Risinājums šis strīdam tika panākts tikai pēc tam, kad personīgi iejaucās Polijas karalis Vladislavs, apstiprinot abas baznīcas – Alšvangas un Pilsberģes – katoļiem. Johans Ulrihs, saskaņā ar nostāstu, esot miris no viesību laikā Reģu muižā ēdienam pievienotas indes 1637. gada maijā. Uz Reģu muižu tas esot bijis izvilināts ar solījumu, ka tur notiks vienošanās parakstīšana par Ēdoles baznīcas atdošanu katoļiem.

Kurzemes hercoga Frīdriha laikā blakus Alšvangas pilij pastāvēja prāvs miests, kura labklājība strauji auga un kas bija nozīmīga apdzīvota vieta starp Ventspili un Liepāju. Tas izmainījās, kad Johans Ulrihs fon Šverins ieviesa katoļticību un piespieda arī miesta iedzīvotājus atteikties no luterticības. Kas pretojās, tos no miesta izdzina. Gandrīz visi tirgoņi un amatnieki atstāja miestu un Alšvanga nīkuļoja visu 17. gadsimtu. Alšvangas īpašnieki gan izvietoja miestā klaušu zemniekus un amatniekus, bet ar savu katolisko fanātismu tie tomēr miestu nespēja atdzīvināt.

Pēc luterāņu mācītāja izraidīšanas no Alšvangas Trīsvienības rītā, tas atlikušajiem luterāņiem zem Ķiņķu liepas tas ir teicis atvadīšanās sprediķi, kurā tas ir apgalvojis, ka drīzāk šī liepa nokaltīs, nekā Lutera ticība starp jums izbeigsies. Pēc citas versijas viņš ir pareģojis ka: katoļi Alšvangā būs tik ilgi, kamēr šī liepa zaļos, bet kad tā kādreiz kaltīs, alšvandznieki atkal atgriezīsies pie evaņģēlija ticības. Te viņš saviem ticības brāļiem deva pēdējo vakarēdienu, atvadījās no tiem un palikušie luterāņi izklīda pa plašo pasauli. Vēlāk cilvēki zem šīs liepas gājuši lūgties, nesuši dāvanas. Blakus liepai ir bijusi uzbūvēta pat neliela kapela, kur svētdienās dedzinātas sveces. Ļaudis ir ticējuši, ka pie liepas notiek brīnumi, ja tā kādreiz kritīs, tad pasaulei būs gals.

Pēc Johana Ulriha fon Šverina nāves 1637. gadā Alšvangas muižu manto Johans Fēlikss fon Šverins. Pēc viņa nākamais īpašnieks (gads nav zināms) ir Kristofs Johans fon Šverins.

Līdz 1658. gadam Alšvangā esot pastāvējusi liela zirgaudzētava.

Kad 1659. gadā Polijas – Zviedrijas kara laikā (1655-1660) Alšvangā iebruka zviedri, tajā atradās divas poļu rotas. Zviedri marta mēnesī atnāca no Kuldīgas, padzina poļus, saņemot 40 no tiem gūstā, atņēma divus karogus un izlaupīja miestu. Kurzemnieku ģenerālis Bergs, savukārt, ar 300 jātniekiem un daudziem latviešu zemniekiem uzbruka zviedriem, pa lielākai daļai iznīcināja tos, atbrīvoja gūstekņus un atņēma laupījumu. Pēc nostāstiem, tieši šajā gadā tiek ar groziem sanests Alšvangas dižgabalkalns, lai zviedru apšaudei būtu kur uzstādīt lielgabalus. Šajā karadarbībā Alšvangas pils lielā mērā tika nopostīta. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā kaujā gāja bojā pils sākotnējais dzīvojamais Austrumu korpuss, kurš pēc tam vairs netika atjaunots. Ziņas no 18. gadsimta sākuma liecina, ka apdzīvojams pilī vairs ir tikai Dienvidu korpuss un Austrumu korpuss tajās vairs nav pieminēts.

1670. gadā Jelgavā tiek izveidota galvenā jezuītu rezidence Lejas Kurzemē. Tai tiek pakļautas pārējās jezuītu misijas, no kurām lielākās atrodas Skaistkalnē un Alšvangā. Mazākas misijas atradās arī Bauskā, Līvbērzē un Kuldīgā.

1681. gadā Alšvangu manto Johans Antoniuss fon Šverins.

1715. gadā Kurzemes bīskaps Kristaps Šembeks ziņo pāvestam Klementam XI, ka bīskapijā pēc karadarbības un mēra atrodas vairs tikai 2 katoļu baznīcas: Alšvangā un Kuldīgā. Tās pašas sabrukuma stāvoklī. Alšvangā no 20 000 ticīgo pēc palikuši tikai 2000. Un tie paši ir bijuši spiesti kristību un laulību gadījumos iet pie svešticību garīdzniekiem, jo nav savu prāvestu. Alšvangas mūra baznīca esot stipri saplaisājusi un gandrīz bez jumta. Nepieciešamais remonts uzsākts 1714. gadā un tā finansēšanai 100 ungāru zelta dālderus dāvinājis pāvesta nuncijs. Alšvangas muižas īpašnieks kara laikā visu ir zaudējis un nav spējīgs finansiāli atbalstīt baznīcas remontu.

Ap 1715. gadu Alšvangas baznīcā strādā arī holandiešu izcelsmes koktēlnieks Johans Mertenss, kurš te ir izgatavojis sv. Pētera un sv. Jāņa skulptūras, kā arī darinājis uz vīnogulāju apvīta staba balstītu kristību galdu. Abas skulptūras ir iekļautas ap 1909./1910. gadu uzstādītajā altārī. No Alšvangas togad tika apkalpoti ticīgie visā Piltenes novadā. Filiālbaznīcā Fēliksbergā dievkalpojumi notiek katrā trešajā svētdienā.

1728. gadā Alšvangu manto Vladislavs Georgs fon Šverins, kurš 1738. gadā (minēts arī 1767. gads) ir spiests pārdot visu savu Alšvangas īpašumu Ernestam Johanam Bīronam, kurš, savukārt, 1737. gadā kļuva par Kurzemes hercogu. Jaunais īpašnieks muižu iznomāja dažādiem Kurzemes muižniekiem.

1740. gada Alšvangas pils inventarizācijā ir minēts, ka pils ziemeļaustrumu tornis ir brīvi stāvošs un samērā labā stāvoklī, segts ar kārniņiem. No Austrumu korpusa saglabājusies tikai daļa no pirmā stāva sienām un dažām velvēm. Dienvidu korpuss atradies sliktā stāvoklī zem lubiņu jumta. Ieeja korpusā ir vedusi no austrumu gala un apdzīvotas vairs ir bijušas tikai pirmās četras telpas. Pārējās telpās griesti ir bijuši iebrukuši. Dienvidrietumu tornis vairs nav izmantots, bet par apkārtmūri teikts, ka tā ziemeļu un rietumu sienas ir stipri sabrukušas.

1741. gadā tiek pabeigta jaunā pils īpašnieka uzsāktā Alšvangas pils dienvidu korpusa pārbūve. Tā jumts jau ir bijis segts ar kārniņiem. Galvenā ieeja ar jaunām kāpnēm ir bijusi pagalma pusē pret korpusa vidu. Remontējot Dienvidu korpusu, mainīts arī logu izveidojums. Korpusa austrumu galā vēl labi saskatāmas sandriku pēdas. Tie bijuši veidoti no ķieģeļiem, kas iemūrēti sienā iekaltās rievās. Ir bijuši divējādi – lēzeni trīstūrveida un segmentveida sandriki, kas virs logiem izkārtoti pamīšus. Iekštelpās no tiem laikiem ir saglabājušās dažas durvju vērtnes ar barokālas formas pildiņiem un kaltām virām akanta lapas veidā.

1744. gada inventarizācijā minēts, ka visā pilī ir tikai viena tualete, kurā varēja iekļūt no apaļā torņa. 1757. gadā pieminēta otra korpusa austrumu galā un 1763. gadā trešā – skursteņa kameras ārsienā.

Tikai 18. gadsimta otrajā pusē, kad izbeidzās grāfu Šverinu baznīcas politika, Alšvangas miests atžirga un atkal sāka saimnieciski attīstīties.

1772. gadā tika uzbūvēta Alšvangas mācītājmuižas ēka.

1784. gadā kādā svētdienā kāds puika dievkalpojuma laikā nodedzina Alšvangas prāvesta saimniecības ēkas un staļļus. Palīdzību ēku atjaunošanā sniedz muižas īpašnieks, Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons un nomnieks Kazimirs Frīdrihs Otiens.

1786. gadā ar Kurzemes hercoga Pētera Bīrona palīdzību uzcelta Fēliksbergas mūra baznīca. Tā iesvētīta 27. augustā svētā Pētera godam. Šo darbu veica Alšvangas prāvests A. Bužinskis.

1795. gadā pēc tam, kad Kurzemes hercogisti pievieno Krievijai, Alšvangas muižā veic revīziju, kurā minēti pils rietumu un ziemeļu korpusi, kas varētu būt celti vienlaicīgi laikā starp 1763. un 1795. gadu. Ziemeļu korpusā trīs zirgu staļļi zem viena jumta. Minēts arī ka Dienvidu korpusa austrumu galā jau pirms vairākiem gadiem piebūvēts kāds korpuss (tā saucamā Šverina zāle), kurš gan vēl neesot pabeigts. Arī 1854. gada aktā tas vēl minēts kā nepabeigts, norādot, ka tajā ir bijušas paredzētas tikai divas telpas – viena istaba un zāle. Nepabeigtā ēka ir attēlota arī K. Vilonga 1827. gada un V. Z. Štavenhāgena 1866. gada pils zīmējumos. Kad šis korpuss nojaukts, nav zināms.

1796. gadā Kurzemes hercogam Pēterim Bīronam Krievijas valsts par Alšvangu samaksā 100 tūkstošus Alberta dālderu kā kompensācija par zaudēto īpašumu.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai, no 1796. gada līdz pat 1915. gadam Alšvanga pieder Krievijas valstij (kronim). Kroņa muižas apsaimniekoja Kroņa īpašumu pārvalde tās iznomājot dažādiem nomniekiem. Nomas līgumi bija īsi, nepārsniedzot 12 gadus. Tas, ka zemnieki, to mājas un zeme bija valsts un nevis privāta muižnieka īpašums nodrošināja zemniekiem lielāku brīvību, ar kuru reizēm izskaidro suitiem raksturīgo pazemības trūkumu, valodas un izteiksmes veida tiešumu, kā arī stūrgalvību.

1817. gadā saskaņā ar Kurzemes dzimtbūšanas atcelšanas likumu tika noteikts, ka zemnieki tiek apvienoti zemnieku pagastos. Šā likuma 22 paragrāfs noteica, ka „zemnieku pagasts (bauern gemeinde) ir uz likuma pamata apvienota zemnieku sabiedrība, kura dzīvo valsts, privātajās, pilsētu muižās vai miestiņos. Muižas zeme pagastu teritorijā neietilpa. Katrs zemnieks bija piederīgs kādam pagastam. Šis arī ir pagastu pašpārvaldes sākums Kurzemē.

No 1819. gada līdz 1950. gadam Alšvanga ir iekļauta Aizputes apriņķī. Alšvangas pils novadā ietilpa bijušie kroņa novadi: Alšvanga, Grāveri, Blintene, Gudenieki, Jaunā muiža, Adze, Stirnumuiža, Basu un Fēliksbergas (Lejas) muižas, kā arī dzimtie (muižnieku privātīpašumā esošie) novadi: Reģe, Almale, Todaiži, Birži, Cērenda un Pievīķi.

1822. gadā Latviešu Avīzē ir minēts, ka Biržu muižas īpašnieks ir piešķīris skolas un skolotāja vajadzībām zemi un no sava meža arī kokmateriālus skolas celtniecībai, no kuriem šajā pat gadā Biržu zemnieki būvē skolas ēku.

1859. gadā Žīdlejā (tagad arī Ziedleja) darbojas Alsungas pagasta skola.

1862. gadā Fēliksbergā par draudzes līdzekļiem tiek uzbūvēta jauna baznīca, svētā Jāzepa godam. Draudze atdalās no Alšvangas draudzes.

1870. gadā Fēliksbergas (Jūrkalnes) baznīcai tiek piebūvēts tornis.

1875. – 1876. gados Alšvangā uzcelta Sarkanā skola. Mācības tajā līdz Pirmajam pasaules karam notiek krievu valodā.

1882. gadā tiek paplašināta Alšvangas baznīca, piebūvējot tai abās pusēs pa kapličai, kā rezultātā baznīcas ēka iegūst tagadējo krusta formu.

1883. gadā darbu uzsāk Gudenieku skola. Vienā skolas galā tiek ierīkotas arī telpas baznīcai un mācītāja dzīvoklis. Skolas ēka nodeg 1892. gadā. Tās darbību atjauno 1894. gadā.

1893. gadā Jēkabpils meistars Frīdrihs Veisenborns uzbūvē Alšvangas baznīcā ērģeles.

1897. gadā Kurzemes guberņā uzskaitīti 74 837 katoļi, no kuriem 12 procenti (9000) ir tieši Alšvangā.

1899. gadā Alšvangā nodibināts pirmais pūtēju orķestris un koris.

Laikā no 1903. – 1908. gadam Suitu novada kapsētās tiek uzbūvēta virkne interesantu ķieģeļu zvanu torņu. 1903. gadā tāds top Pantu kapos, 1907. gadā Irbes (Ierbes) un Rudumu kapos, bet 1908. gadā Dūru kapos. Šie zvanu torņi bija apvienoti ar ieejas vārtiem, bet Lapu, Lipšņu un Strēļu kapos zvanu torņi celti atsevišķi.

1904. gadā kāds vikārs no Alšvangas esot apdzirdījis jaunus puišus un licis Jāņu naktī nocirst Ķiņķu svēto liepu, pie kuras esot noticis pēdējais luterāņu dievkalpojums.

1905. gada revolūcijas notikumus ievadīja Almāles muižas kalpu streiks 1905. gada 10. martā. Pēc sava satura tas bija ekonomisks. Jūlijā – augustā jau notika plašāks laukstrādnieku streiks, kurā iesaistījās Alšvangas, Blintenes, Grāveres un Biržu muižas kalpi. Īpaši aktīvi zemnieki kļuva pēc 17. oktobra manifesta. 6. novembrī tie nolēma sarīkot no skolas līdz Tiesas kalnam pēc dievkalpojuma demonstrāciju ar sarkanajiem karogiem un revolucionārām dziesmām. Lai būtu ko dziedāt demonstrācijas laikā, speciāli šai demonstrācijai tika sarakstīta dziesma Tiesas kalnā. Pasākums bija iepriekš izziņots un gājienā uz Tiesas kalnu piedalījās ap 3000 cilvēkiem. Esot nesti divi sarkani un viens melns karogs. Tiesas kalnā esot runājuši Veiķelis, Lipinskis, Cīrulis un vēl kāds no Liepājas.

Vēlāk mītiņš turpinājās skolā. Tika pieņemts lēmums padzīt veco pagasta valdi un ievēlēt rīcības komiteju, kura pēc tam uzsāka darbu pagasta namā, iepriekš izmetot no turienes cara ģīmetni. Rīcības komiteja konfiscēja visas muižas un to kustamo un nekustamo īpašumu. Tāpat tika aizliegta muižas mežu pārdošana, jo “tiekot postīti meži un malka paliek aizvien dārgāka”. Ēdoles mācītājs E. Šilings savā ziņojumā rakstīja: … tūkstošiem cilvēku bija sapulcējušies Alšvangā, uz kurieni atkal no Liepājas bija izbraukuši tautas runātāji. Ar dēmonisku fanātismu viņi Alšvangā bija sapulcinājuši ļaudis līdz neprātam, kas nācās jo vieglāk tādēļ, ka turienes katoļi gandrīz visi ir analfabēti, kuriem, zināms, visu var iestāstīt… 1905. gada rudenī Gudeniekos nolemj organizēt bibliotēkas biedrību. Paspēj sapirkt un sadāvināt grāmatas. Sākoties revolūcijai tās tiek iznīcinātas.

Soda ekspedīcija Alšvangā ienāca 1906. gada 27. janvārī. Tā apmetās pagasta namā un sastāvēja no 2 virsniekiem un 50 zaldātiem. 31. janvārī soda ekspedīcija nogalina rīcības komitejas priekšsēdētāju J. Jaunbirzi, revolucionārus F. Krūmu, A. Osi, Putniņu u.c. Pavisam nogalināti 5 alšvandznieki, bet apcietināti 25. Ekspedīcijas vadītājs bija Sakas barons Bredlihs. Latvijas laikā piemiņai tika iestādīti 5 ozoli, no kuriem būvējot tautas namu saglabāti tikai divi. Bredliha vadītā soda ekspedīcija nogalināja arī Jūrkalnes revolucionārus, kuri ar viltu tika izvilināti no meža.

1908. gadā saskaņā ar publikāciju laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis”, Alšvangas draudzē ir 2 katoļu baznīcas ar 4 mācītājiem, 3 skolas (2 ministrijas un 1 pagasta skola) ar 6 skolotājiem, 3 pagasta nami, 1 ūdens un 1 vēja dzirnavas, 1 aptieka, 1 monopla bode, 3 dzertuves, kāds ducis preču pārdotavu, 1 kroņa tējnīca, bet nav sava mācīta ārsta, par ko lielākā daļa iedzīvotāju īpaši neuztraucas. Kam vajag mācīta ārsta padomu un palīdzību nākas braukt uz Ēdoli, Kuldīgu vai Kazdangu. Tādēļ draudzē ir daudz dažādi dakteri, dakterīšas, zāļu vārītāji un devēji.

1910. gadā uzgleznota Alšvangas baznīcas sv. Miķeļa altārglezna.

1911. gadā Alšvangā izveidojas pirmā krājaizdevu sabiedrība.

1912. gadā Tiesas kalna bērzos tiek uzvilkts karogs ar uzrakstu: Lai dzīvo 1. maijs!.

1915. gadā sākas pirmais pasaules karš. Vācu armija Kuldīgu ieņem 24. aprīlī. Tautas skaitīšanā Kurzemes guberņā saskaita 230 000 iedzīvotāju (pirms kara to bija 800 000). Alšvangu apmeklē Šverinu atvases.

1917. gadā Alšvangā nodibinās nelegāls Latvijas sociāldemokrātu partijas pulciņš, kurā pēc gada bija jau 32 cilvēki. 1918. gada rudenī izveidoja partijas Alsungas komiteju.

1918. gada 4. decembra Latvijas pagastu satversmes likums nosaka, ka pagasts ir noteikts lauku apgabals ar savu pašvaldību. Tas atņēma pagastiem zemnieku korporācijas raksturu. Pakļautību pagasta pašvaldībai turpmāk noteica dzīvošana tās teritorijā, nevis piederība zemnieku kārtai. Ar šo likumu arī muižu zemes tika pakļautas pagastu jurisdikcijai, ja tās atradās to ģeogrāfiskajā teritorijā.

1919. gada 26. janvārī Alšvangas pagasta Gaiļos notika partijas sapulce, kurā apsprieda, kādi pasākumi būtu veicami „sakarā ar balto bandu aktivizēšanos”. Pēc sapulces tās dalībnieki devās uz skolu, kur bija sasaukta tautas sapulce, bet četri biedri devās uz Kuldīgu. Divi no viņiem sadursmē ar landesvēristiem krita, bet pārējie divi tajā naktī tika nošauti Biržu muižā.

27. janvārī Kuldīgu ieņem 3. latviešu atsevišķais kavalērijas divizions, kas izveido sarkangvardu un milicijas nodaļu, un dodas tālāk uz Ventspili. Pilnā sastāvā Kuldīgā ierodas arī Alšvangas kaujas grupa. 13. februārī landesvēristi atkal atgūst Kuldīgu. Kaujā bojā iet arī 14 alšvandznieki. Pavisam šajā karadarbībā bojā iet 30 alšvandznieku.

1920. gadā pastāvību iegūst Gudenieku draudze. Tiek uzcelta koka pagaidu baznīca Jāņa Kristītāja godam.

1921. gadā nodibinās Alšvangas kultūras biedrība, kurai ir arī sava ēka. 86 tās biedri izveido savu bibliotēku. Biržu muiža tiek nodota Basu skolai pret tās īpašnieku – baronu ģimenes gribu, kura muižas ēku atbrīvo pakāpeniski un nelabprāt.

1922. gadā Alšvangas pils rietumu un dienvidu korpusi pāriet pagasta pārziņā. Dibinās piensaimnieku biedrība un kooperatīvs. Pils dienvidu korpuss ir apdzīvots, austrumu korpuss ir sagrauts. Ziemeļu un rietumu spārni ir izbūvēti saimnieciskām vajadzībām.

1923. gadā nodibinās jauniešu biedrība Klints ar 120 biedriem un otrā krājaizdevu sabiedrība ar 176 biedriem (pirmajā tajā laikā ir 201 biedrs). Pils ziemeļu korpusu pagasta valde nodod piensaimnieku sabiedrības pārziņā.

1924. gadā Ludis Bērziņš uzaicina suitus uz Rīgu uzstāties ar tautiskām dziesmām un kāzu izdarībām.

1925. gadā pagasta valde paredz pils Rietumu korpusa vienu galu nodot pirmmācības skolas vajadzībām, bet otru izrīkojumu telpu iekārtošanai vietējo biedrību vajadzībām. Tiek sarīkots suitu kāzu uzvedums Rīgā. Alšvangas pils ziemeļu korpusā (bijušajos pils staļļos) darbu uzsāk pienotava, iekārtojot tur arī veikalu un dzīvokļus.

1926. gadā (pēc citiem datiem 1927. gadā) bijušā Alšvangas pils austrumu korpusa vietā virs vecajiem pagrabiem tika uzcelta zāle ar skatuvi – Alšvangas tautas nams. To izmantoja Alšvangas kultūras biedrība.

1927. gadā Alšvangas pagastā ir 3323 iedzīvotāji, draudzē 3924 dvēseles. Analfabētu skaits suitu pagastos būtiski pārsniedz valsts vidējos rādītājus. Ja Latvijā bez Latgales ir 5,19% analfabētu, tad Kurzemē to ir 7,62%, Aizputes apriņķī 11,29%, bet Gudenieku pagastā 23,47%, Alšvangas pagastā 23,16% un Basu pagastā 16,48%, bet Jūrkalnes pagastā 10,79%. Sevišķi liels analfabētu īpatsvars ir starp suitu sievietēm, kas Latvijā kopumā jau šajā laikā vairs nav raksturīgi. Tā, piemēram, Alšvangas pagastā vecumā virs 10 gadiem lasīt neprot 28,84% sieviešu bet tikai 15,98% vīriešu.

Fēliksbergas draudzē ir 1500 locekļu. Basu pagastā 874 iedzīvotāji. Dekāns Piebalgs Alšvangā izveido izdevniecību un tipogrāfiju Klints.

1928. gadā Fēliksbergu (Pilsbergu) latvisko pārdēvējot par Jūrkalni. Alšvangā divas reizes nedēļā iznāk laikraksts Vērotājs. To izdod Alšvangas organizāciju apvienība.

1929. gadā tiek uzsākta 73 kilometrus garā un 750 milimetrus platā Liepājas – Alšvangas dzelzceļa celtniecība. Užavas upes bagarēšanas darbos tiek izcelts sens enkurs. 2. Lejaskurzemes dziesmu svētkos piedalās Alšvangas biedrības Klints koris.

1930. gadā Gudeniekos tiek uzsākta mūra baznīcas celtniecība.

1932. gadā tiek pabeigta Liepājas – Alšvangas dzelzceļa būve.

1933. gadā Alšvangā notiek plaši koru dziedāšanas svētki par godu pirmo latviešu dziesmu svētku 60 gadu atcerei, kuros piedalās 21 jauktais koris, 3 vīru kori, kā arī Jūras aizsargu Kurzemes divīzijas orķestris. Alšvangā darbu uzsāk vēlākais kardināls Juliāns Vaivods. Gudeniekos izveidots pūtēju orķestris.

1934. gadā pēc 15. maija apvērsuma Ar Liepājas apgabaltiesas lēmumu slēdz Alšvangas strādnieku biedrību un Alšvangas kultūras biedrību. Strādnieku biedrības namu nodod to aizsargiem. Tiek atklāta šaursliežu dzelzceļa līnija Kuldīga – Alšvanga (Liepāja). Gudenieku pagasts uzceļ jauno skolas namu. Skola tajā darbojas līdz 1970. gadiem.

Alšvangas pagasta padome bija nolēmusi griezties pie pašvaldību departamenta ar lūgumu pārdēvēt Alšvangas pagastu par Alsungas pagastu. Pašvaldību departaments pieprasījis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes atsauksmi, kura nebija labvēlīga ierosinātajam priekšlikumam. Departaments šo atsauksmi nosūtīja Alšvangas pagasta valdei un uzdeva pagasta pārdēvēšanu pārlemt vēlreiz. Tad Alšvangas pagasta padome anulējusi savu agrāko lēmumu un atzinusi, ka pagastam jāpatur līdzšinējais nosaukums.

1935. gadā Alšvangas ciemā dzīvo 386 iedzīvotāji. Alšvangas pagastā dzīvo 3365, Basu pagastā 874, Gudenieku pagastā 1662, bet Jūrkalnes pagastā 1153 iedzīvotāji. Gudenieku pagasts ir vislatviskākais pagasts Aizputes apriņķī. Tajā 99,46% iedzīvotāju ir latvieši.

Pagasta valdē tiek pieņemts lēmums pārbūvēt Alšvangas pils rietumu korpusu par pirmās pakāpes pamatskolu. Alšvangas vienīgais vieglais automobilis pieder dzirnavu īpašniekam Ezerniekam. Šajā gadā tiek uzņemta filma par suitu kāzām Dzimtene sauc. Tās scenārija autors bija Vilis Lācis.

Šajā gadā Gudenieku pagastā ir 1662 iedzīvotāji, 4 smēdes (kalves), 2 seglinieku darbnīcas, 1 vilnas apstrāde, 1 linu apstrāde, 4 mēbeļu darbnīcas, 1 gateris, 1 fotogrāfiju darbnīca, 1 lodētava, 1 apavu darbnīca, 3 namdaru darbnīcas, 3 labības kūlēji, 1 pienotava, 1 mērnieks un 7 veikali: Perševicos, Rudzīšos, Čīmās, Baložos, Burmeistaros, Saltvalkos un Čūčās. 1920. gadā dibinātajā Gudenieku izglītības biedrības bibliotēkā ir 737 sējumi, tai pieder 1,5 ha zemes un ir 28 biedri. 1923. gadā dibinātajā Gudenieku lauksaimniecības biedrībā ir 62 biedri un lauksaimniecības tehnika par Ls 1260.

Basu pagastā dzīvo 874 iedzīvotāji. Te ir 5 smēdes (kalves), 1 seglinieka darbnīca, 1 linu pārstrāde, 1 gateris, 2 mēbeļu darbnīcas, 2 ratu darbnīcas, 1 namdara darbnīca, 1 dzirnavas, 2 labības kūlēji, 3 mērnieki un 3 veikali: Lēneniekos, Lēzās un Biržu krogā. Bibliotēkā 787 sējumi. Darbojas lauksaimnieku biedrība Arājs (dib. 1921.g.), biškopības biedrība Bite (dib. 1924.g., 9 biedri), Nacionālo atvaļināto karavīru biedrības nodaļa (dib. 1923.g., 30 biedri), Latvijas jaunatnes savienības nodaļa (dib. 1923. g., 43 biedri. Basiem un Klosterei ir kopīgs ārsts un vecmāte.

1936. gadā sakarā ar jauno politiku pēc apvērsuma tiek pārskatītas bibliotēkās esošās grāmatas un liela daļa no tām, kā nepiemērotas, sadedzinātas.

1937. gadā Almalē tiek izveidots mežrūpniecības saimniecība (MRS). Tiek uzsākta Alšvangas pils rietumu korpusa pārbūve par skolu. 26. septembrī Gudeniekos tiek izveidota Gudenieku lauksaimniecības biedrība.

1938. gadā Alšvangas pils rietumu spārns pārbūvēts skolas vajadzībām, restaurējot vecās sienas un uzbūvējot otro stāvu. Tiek grozīta Alšvangas un Jūrkalnes pagastu robeža Kuzuļu, Saulīšu, Mucenieku Šķītlaku, Lejasmaču un Zīlīšu sētas pievienojot Alšvangai, bet Zaķu mežsargmāju pievienojot Jūrkalnes pagastam. Basu skolā darbojas lauku kapela, dramatiskais pulciņš, skolēnu koris un orķestris.

Šajā gadā tiek rīkoti Alšvangas novada dziesmu svētki. Tie iesākas ar svinīgu dievkalpojumu, kurā piedalās arī koris un orķestris. Koncerta vajadzībām Žīdlejā izbūvē estrādi un sēdvietas 600 klausītājiem. Kā virsdiriģents aicināts L. Vīgners no Rīgas.

1939. gadā notiek oficiālā pilī izbūvētās skolas atklāšana. Skolas celtniecības darbu mazāksolīšanā uzvarējušais būvuzņēmējs bankrotē. Suiti kopā ar rucavniekiem brauc uz Stokholmu piedalīties 3. starptautiskajā tautas deju dejotāju sanāksmē.

1940. gadā Alšvangas pils pagalmā tiek rādīta kinofilma Zvejnieka dēls. Šajā gadā Latvija tiek okupēta un nodibinās padomju vara. Notiek Suitu kāzu uzveduma gatavošana latviešu mākslas dekādei Maskavā, kas plānota 1941 gada rudenī. Tā pirmuzvedums notiek Aizputē. Gudenieku skolā izveidota pionieru organizācija. Alšvanga izsauc Gudenieku pagastu uz sociālistisko sacensību.

1941. gadā PSRS augstākajā padomē ievēl alšvandznieku Jāni Dunduru, Aizputes apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāju. Gada sākumā Alšvangas pagasta partijas organizācijā ir 9 biedri un 1 kandidāts. Maijā mācītājmuižas ēkā izveidojas Mašīnu traktoru stacija, kura saņem 6 lielos kāpurķēžu traktorus un 2 mazos traktorus. Sākas 2. pasaules karš.

14. jūnija deportācijās no Alšvangas pagasta tiek izvestas 7 ģimenes ar 24 cilvēkiem. To skaitā 5 pirmsskolas vecuma bērni un 6 skolas vecuma bērni. Izsūtījuma vietās miruši 9 alšvandznieki, tai skaitā 2 bērni. 4 bērni 1946 gadā no izsūtījuma vietām ir bēguši.

No Gudenieku pagasta izsūtīja 5 ģimenes ar 18 ģimenes locekļiem. Tai skaitā 6 pirmsskolas vecuma un 1 skolas vecuma bērns. Izsūtījumā mira 5, tai skaitā viens bērns.

No Basu pagasta izsūtīja 3 ģimenes ar 10 cilvēkiem. Tai skaitā 2 pirmsskolas un 2 skolas vecuma bērni. Izsūtījumā mira 4, tai skaitā 1 bērns.

1942. gada 11. decembrī pie Alšvangas pagasta Bierandu mājām kaujā ar policistiem iet bojā padomju izlūki Alfrēds Ķude un Alberts Pētersons no izpletņu lēcēju grupas Horizonts.

1944. gadā Alšvangas apkārtnē darbojas Andreja Macpāna partizānu vienība, kas bija viena no aktīvākajām Kurzemē. Visu savu pastāvēšanas laiku tā nekad nebija vienota kompakta vienība. Tā bija sadalīta vairākās apakšvienībās, kas, savukārt, tālāk sadalītas 6-10 vīru grupiņās. Tā beidza pastāvēt 1945. gada 26. februārī, kad bojā gāja tās vadītājs Andrejs Macpāns. 1944. gada rudenī un 1945. gada sākumā vienības darbības pārbaudei tika desantētas atsevišķas Centra uzticības personas.

Tiek pabeigta Liepājas – Ventspils platsliežu dzelzceļa celtniecība.

1945. gada 9. maijā Alšvangā beidzas karš. Novadā ienāk padomju armija. Šie karotāji mēdz sadalīties mazās grupiņās (patruļās) un doties „ienaidnieka medībās” Ienākuši mājās viņi pateica maģisko vārdu obisk (kratīšana) un pārmeklēja visus skapjus, kaktus un atvilknes. Viss, kas patika, tika pievākts. Šādas pārmeklēšanas reizēm pat notika vairākas reizes dienā. Grupa sarkanarmiešu pēc vācu armijas atstātā tehniskā spirta nobaudīšanas nonāk Kalnbirzes kapu varoņu sektorā. Tiek uzcelts Alšvangas ugunsdzēsēju depo. Alšvangas bibliotēkā, kas atrodas pils tornī, 800 sējumu.

1947. gadā Alšvangas Žīdu leja tiek oficiāli pārdēvēta par Ziedleju.

1948. gadā tiek uzsākti darbi augstsprieguma elektrolīnijas Gudenieki-Basi izbūvē. Gudeniekos izveidojas kolhozi Sarkanais strēlnieks un Blāzma, kas saņem no valsts neatmaksājamus aizdevumus. Alšvangā dibinās pirmais kolhozs Spars.

1949. gada 25. martā no Alšvangas pagasta deportētas 63 ģimenes ar 193 ģimenes locekļiem. Tai skaitā 17 pirmsskolas vecuma un 48 skolas vecuma bērni. Izsūtījuma vietās miruši 14, tai skaitā 2 bērni.

No Gudenieku pagasta izsūtītas 42 ģimenes ar 143 ģimenes locekļiem. Tai skaitā 11 pirmsskolas un 33 skolas vecuma bērni. Izsūtījuma vietās miruši 25, tai skaitā 4 bērni.

No Basu pagasta izsūtīja 17 ģimenes ar 43 ģimenes locekļiem. Tai skaitā 2 pirmsskolas vecuma un 8 skolas vecuma bērni. Izsūtījumā mira 4, tai skaitā 1 bērns.

Alšvangā dibinās kolhozi (lauksaimniecības arteļi) Vienotais spēks, Sarkanais arājs, Nākotnes ceļš un Padomju uzvara. Basu pagastā dibinās kolhozi Nākotne, Stars un Straume. Gudenieku pagastā Dzintars.

1950. gadā, izveidojot Alsungas rajonu, vēsturiskais nosaukums Alšvanga tiek izņemts no oficiālās aprites. Iznāk avīze Alsungas boļševiks. Uzcelta slimnīca ar 50 vietām. Apvienojot arteļus Spars, Vienotais spēks, Sarkanais arājs, Nākotnes ceļš un Padomju uzvara tiek izveidots Staļina vārdā nosauktais kolhozs. Nodibinās kolhozs Komunisma ceļš.

Basu kolhozi Stars, Nākotne un Straume apvienoti kolhozā Ļeņina ceļš. Basu kolhozi Blāzma un Rokpelnis apvienoti kolhozā Vārpa. Kolhozs Dzintars pievienots kolhozam Sarkanais strēlnieks.

No 1950. līdz 1956. gadam pastāv Alsungas rajons, bet pēc 1956. gada Alsunga un Gudenieki kļūst par Kuldīgas rajona sastāvdaļu, savukārt Jūrkalne tiek pievienota Ventspils rajonam. Šāda situācija saglabājās līdz pat 2009. gadam.

1951. gadā kopā ar kolhoza Komunisma ceļš priekšsēdētāju Štūlu ķerot bandītus tiek nošauts milicis Millers.

1953. gadā avīze Alsungas boļševiks pārdēvēta par Uzvaras ceļu.

1955. gadā savu darbību oficiāli uzsāk Alsungas etnogrāfiskais ansamblis. Nosaukums Suitu sievas rodas vēlāk – filmas Pūt vējiņi filmēšanas laikā.

1956. gadā notiek pils ziemeļaustrumu torņa glābšanas darbi. Tiek labots jumts un veikts ārējās fasādes remonts. Veikti detāli pils uzmērījumi. Pils dienvidu korpusā atrodas Tautas tiesa.

1959. gadā Alsungas ciematā ir 1300 iedzīvotāji.

1961. gadā apvienojot Staļina vārdā nosaukto kolhozu un kolhozu Komunisma ceļš izveidojas kolhozs Alsunga.

1963. gadā Gudeniekos tiek atrasta nafta. Tās ir pirmās naftas atradnes Baltijā.

1965. gadā oficiāli nodibinās Gudenieku etnogrāfiskais ansamblis.

1966. gadā Alsungas vidusskolas audzēkņi atjauno nometnes zemnīcas un zaru būdas Šķupeles mežā pie Zvirgzdu ezera. Turpmāk katru gadu jūlijā te notiek bijušo partizānu salidojumi.

1967. gadā Alsungā uzcelts jaunais kultūras nams. Bijušā tautas nama ēkā pie pils ziemeļaustrumu torņa tiek ierīkot sporta zāle. Atklāts skolas muzejs. Alsungā 3,1 tūkstotis iedzīvotāju, Basos un Gudeniekos katrā 0,9 tūkstoši.

Latvijas PSR kultūras un mākslas dienu ietvaros kolhoza „Alsunga” etnogrāfiskais ansamblis uzstājas Maskavā.

1968. gadā Alsungas vidusskolai piešķirts E. Upesleja vārds. Nodeg pils ziemeļu korpuss.

1973. gadā pieņem Suitu kāzu uzvedumu. Pavisam šim uzvedumam notiek 45 izrādes 22 vietās. Alsungas suitu sievas piedalās filmas Pūt vējiņi uzņemšanā.

Apvienojoties kolhoziem Vārpa un Sarkanais strēlnieks izveidots kolhozs Gudenieki.

1975. gadā izbūvēta mūra estrāde Ziedlejā. Darbu uzsāk Alsungas bioloģiskās attīrīšanas iekārtas.

1976. gadā pabeigta kantora-kluba ēka Gudeniekos. Apvienojas kolhozi Ļeņina ceļš un Gudenieki, saglabājot nosaukumu Ļeņina ceļš.

1977. gadā suitu sievas uzstājas Maskavā. Alsungā tiek atklāta mūzikas skola. Pabeigts kombinētās lopbarības cehs un darbnīcu pirmā kārta.

1970. gadu beigās Alsungas pils dienvidu korpuss kļūst neapdzīvots. Tiek izmantoti vairs tikai pagrabi, galvenokārt, sakņu glabāšanai.

1979. gadā pabeigta Alsungas bērnu dārza celtniecība ar 140 vietām. Darbu uzsāk šķirnes zirgu ferma.

1984. gadā tiek uzsākta jaunās Alsungas vidusskolas celtniecība.

1985. gadā pie Alsungas kultūras nama tiek atklāta piemiņas siena 2. pasaules karā frontē, partizānos un aizmugurē (Padomju Savienības pusē) kritušajiem pagasta iedzīvotājiem.

1986. gadā atklāj jauno Alsungas vidusskolu 470 bērniem. Izveidots Gudenieku kadiķu liegums.

1988. gadā nodibinās Alsungas Tautas frontes nodaļa. Basi atdalās no Ļeņina ceļa kā pastāvīgs kolhozs.

1989. gadā atklāj piemiņas plāksni pie Alsungas Ziemeļu stacijas izsūtītajiem novadniekiem. Pils dienvidrietumu tornī uzvelk sarkanbaltsarkano karogu.

1991. gadā Jūrkalnē tiek atklāta pamatskola. Jūrkalnes ciema padomē 378 iedzīvotāji.

1992. gadā Alsungas bērnu mūzikas skola pārceļas uz pili.

1993. gadā sāk iznākt avīze „Suitu vēstis”. Laikraksta „Suitu Vēstis” pirmais numurs iznāca 1993. gada 5. jūnijā. Pavisam iznāca 9 avīzes numuri.

2000. gadā tiek uzsāktas periodiskas Alsungas, Gudenieku un Jūrkalnes pagasta padomju deputātu kopējas sanāksmes, lai apspriestu ar vienota Suitu novada veidošanu saistītus jautājumus.

2001. gadā tiek nodibināta biedrība Etniskās kultūras centrs “Suiti”.

2004. gadā Alsungā, Basos, Gudeniekos un Jūrkalnē notiek 1. starptautiskais burdona festivāls. Tiek veikts Alsungas vidusskolas un Alsungas bērnu dārza virtuvju remonts aprīkojot tās ar modernām iekārtām.

2005. gada sākumā lielus postījumus nodara vētra, kuras vēja ātrums brāzmās sasniedz 140 km/h. Kritušo koku izvešana no mežiem turpinās visu gadu. Atsevišķas viensētas vētras postījumu dēļ paliek bez elektrības pat četras nedēļas.

2006. gadā Alsungā, Basos, Gudeniekos un Jūrkalnē līdz ar citām vietām Latvijā notika folkloras festivāla Baltica pasākumi.

2007. gada janvārī vētra norāva jumtu Alsungas vidusskolas sporta zālei. Tas tika saremontēts par valdības piešķirto naudu vētras seku likvidācijai. Februārī traģiskā ugunsgrēkā 26 cilvēki sadega Reģu muižā ierīkotajā pansionātā. Valdība nolemj pansionātu Reģos neatjaunot, bet pārcelt uz Gudenieku bijušā bērnu dārza ēku.

Novadu reformā Gudenieku pagasts nolēma pievienoties Kuldīgas novadam, Jūrkalnes pagasts izlēma pievienoties Ventspils novadam, bet Alsungas pagasts izvēlējās veidot Alsungas novadu.

Maijā tiek atjaunota krusta dziedājumu tradīcija, bet jūlijā atdzimst tradīcija doties svētceļojumā uz Žemaišu Kalvāriju Lietuvā.

Jūlijā Alsungā, Basos, Gudeniekos un Jūrkalnē notika 2. starptautiskais burdona festivāls, kurā piedalījās arī viesi no Gruzijas, Ungārijas, Francijas un Igaunijas.

Nodibinājās biedrības “Suitu novada atdzimšana” un “Suitu novads”. Alsungas pagastā sarīkotajā iedzīvotāju referendumā piedalījās 332 iedzīvotāji, no kuriem 301 bija par Alsungas novadu, 29 par Kuldīgas novadu un 2 par Ventspils novadu. Septembrī suiti sarīko piketu pie Ministru kabineta ēkas Rīgā.

Gudeniekos Polijas ģeologi pēc SIA “Alīna” pasūtījuma strādā pie Adzes naftas urbumu izpētes un atjaunošanas.

Gada nogalē Alsungā tika rekonstruēts trotuārs Skolas un Pils ielās, kā arī ielu apgaismojums Skolas, Pils un Liepu ielās. Alsungas pagasta padome pieņem lēmumu griezties Satversmes tiesā lai panāktu Ministru kabineta atzīšanu Alsungas novada pastāvēšanai pēc Novadu reformas.

2008. gada sākumā Alsungā darbību atsāk Latvijas Krājbanka un tiek uzstādīts pirmais bankomāts. Tiek izgaismota Alsungas baznīcas fasāde. Gudenieku pagasta padome paraksta līgumu ar SIA “Alīna” ar kuru tiek atļauta pagastam piederošās naftas ieguve. Alsungas un Gudenieku pagastu padomes izveido savas interneta mājas lapas. Satversmes tiesa ierosina lietu par Alsungas pagasta padomes iesniegto pieteikumu, kurā tiek apstrīdēta Alsungas pagasta pievienošana Kuldīgas novadam. Gada otrajā pusē tiek uzsākts darbs pie pieteikuma sagatavošanas Suitu kultūrtelpas izvirzīšanai uz UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma, kam nepieciešama neatliekama glābšana, sarakstu. Alsungā, Basos un Jūrkalnē notiek filmēšana UNESCO pieteikumam. Tiek remontēts Alsungas pils ziemeļaustrumu torņa jumts, septembrī virs tā un pie baznīcas paceļot suitu karogus.

Novembrī biedrības “Suitu novads” valde paziņo, ka ja Novadu reformā netiks ņemtas vērā suitu kopienas intereses, nākamo pašvaldības vēlēšanu dienā kopienas vēsturiskās teritorijas robežās uz vienu dienu tiks izveidota Suitu brīvvalsts un sarīkotas Suitu parlamenta vēlēšanas. Šī ziņa rada lielu ažiotāžu Latvijas un Krievijas masu mēdijos.

Decembrī Saeima pieņem lēmumu par jauno novadu karti. Pēdējā brīdī tiek iekļauti trīs jauni novadi: Alsungas, Skrīveru un Baltinavas pašvaldības.

2009. gada martā tiek pabeigts darbs pie UNESCO pieteikuma sagatavošanas. Jūlijā notiek pirmās pašvaldību vēlēšanas jau jaunajā novadu sistēmā. Ar vienas balss pārsvaru Gunāra Bloka vietā par priekšsēdētāju tiek ievēlēts Grigorijs Rozentāls. Vasarā tiek rekonstruēts trotuārs uz Krasta ielu. Septembrī Alsungā notiek pirmo svētā Miķeļa svētku svinēšana, kuras ietvaros tiek sarīkots arī svētku gājiens cauru Alsungai.

Pirmajā oktobrī, UNESCO Starpvalstu konferencē Abu Dabi, Suitu kultūrtelpa ar vienbalsīgu dalībvalstu lēmumu tiek iekļauta UNESCO neatliekami glābjamo pasaules nemateriālās kultūras vērtību sarakstā. Vēl tiek iekļauti 11 citi pieteikumi no tādām valstīm kā Ķīna (3 pieteikumi), Mongolija (3 pieteikumi), Francija, Vjetnama, Mali, Kenija un Baltkrievija.

2010. gadā Alsungā, Gudeniekos, Jūrkalnē un Basos notiek 3. starptautiskais burdona festivāls. Izveidojas folkloras kopa Basu suiti.

2011. gadā izveidojas kapella Suitu muzikanti. Darbu uzsāk zivju miltu ražotne.

2012. gadā pie zivju miltu ražotnes vārtiem notiek pikets, kurā uzņēmuma īpašniekiem tiek pieprasīts veikt papildus pasākumus smaku samazināšanai. Savas pastāvēšanas laikā pirmo reizi kapitāli izremontēts Alsungas kultūras nams.

2013. gadā izveidojas folkloras kopa Suitu vīri. Veikta ielu apgaismojuma rekonstrukcija Alsungā. Izbūvēts trotuārs Raiņa ielā.

2014. gadā izveidojas folkloras kopa Suitu dūdenieki.

2021. Alsungas novads ar Saeimas lēmumu tiek pievienots Kuldīgas novadam. Tādējādi, pēdējā suitu pašvaldība izbeidz savu darbību . Atbildīgajā Saeimas komisijā lēmums par Suitu novada neveidošanu tiek pieņemts ar vienas balss pārsvaru.