JG76 Uldis Ģērmanis. Zemgalie�u komandieris I (original) (raw)

�Revolūcijas kaŗā katram notikumam ir sava sevi�ķa nozīme vai cēlonis, kuŗi pa lielākai daļai nav nekur atzīmēti.�

Vācietis, II, 17. lp.

Kad nelielā lielinieku partija ar bruņota apvērsuma palīdzību 1917. gada novembrī sagrāba varu pasaules kaŗā nogurdinātās un demoralizētās Krievijas ziemeļrietumu daļā, vairums cilvēku kā Krievijā, tā ārzemēs bija pārliecināti, ka �ī re�īma dienas drīz vien būs skaitītas. Apvērsuma rīkotājus mēdza apzīmēt par pārgalvīgiem avantūristiem, neatbildīgiem fanātiķiem vai arī glu�i vienkār�i par bandītiem un laupītājiem.

Maksims Gorkijs, kas vēlāk, kaut arī vilcinādamies, akceptēja padomju varu, rakstīja 1917. gada beigās laikrakstā Novaja �izņ (�Jaunā Dzīve�);

Ļeņins iedomājas, ka viņ� ir sociālisma Napoleons un dzen Krieviju galīgā postā (...) Viņ� nekad nav dzīvojis tautas vidū. Tikai no grāmatām viņ� to pazīst. Viņ� grib atraisīt strādnieku instinktus. � Strādnieki Ļeņinam ir tikai tas, kas izejviela metallstrādniekam. Bet tagad rodas jautājums: vai ir iespējams pa�reizējos apstākļos no �ādas jēlvielas uzcelt sociālistisku sabiedrību? Skaidrs, ka ne. Bet kāpēc tad mēģināt to darīt? Būs taču jāzaudē. [1]

Pirmajos gados pēc revolūcijas ļaudis visās malās vēl vienmēr gaidīja lieliniecisma kri�anu �kuŗu katru brīdi�. Vajag tikai pa�ķirstīt tā laika ārzemju laikrakstu kaudzes, lai atrastu neskaitāmus piemērus �ai pārliecībai, kuŗu, protams, stipri vien ietekmēja vēlmju domā�ana. [2]

Tomēr nebūs glu�i taisnīgi apzīmēt �o tik pla�i izplatīto uzskatu par pilnīgi nereālu. Arī pa�ā lielinieku partijas kodolā bija da�ādi ieskati par varas pārņem�anu un par partijas iespējām vienai pa�ai paturēt un īstenot iegūto varu. [3] Padomju valdībai 1918. un 1919.gadā vairākkārt draudēja lielas briesmas, un pats Ļeņins vairākos gadījumos novērtēja stāvokli diezgan pesimistiski. Tā, piemēram, uzrunājot 1918. gada februārī Pēterpilī četrsimt sevi�ķi izraudzītus latvie�u strēlniekus, kas apsargāja tautas komisāru rezidenci, Smoļnija institūtu, viņ� izteicās:

Esmu pārliecināts, ka Pēterpils kri�anas gadījumā (...) mēs visi brauksim uz Maskavu un, ja zem kontrrevolūcijas spiediena nāktos atstāt arī Maskavu pretinieka rokās, mēs pārcelsimies uz Uraliem... Sibīriju (...)� [4]

Partijas vadība bija sagatavojusies piedzīvot zaudējumus un izdarīt taktisku atkāp�anos, bet bija apņēmusies turpināt cīņu līdz pēdējai iespējai.

Pretkomūnistiskajās aprindās bija cilvēki, kas jau sākumā notikumu attīstību krievu impērijā novērtēja visai skeptiski. Angļu vēstnieks Pēterpilī (George Buchanan) paskaidroja kādā intervijā Reutera aģentūras pārstāvim 1918.gada janvārī:

(...) lieliniekiem pieder reālā vara, un viņi to paturēs, vajadzības gadījumā lietojot varmācīgus līdzekļus. Lielinieku mācības neap�aubāmi izplatās visā Krievijā, un tās sevi�ķi vilina tos, kam nekā nav ko zaudēt (...)� [5]

Taču �ādas un līdzīgas domu izpausmes nogrima tai balsu plūsmā, kas pareģoja lieliniecisma sabrukumu tuvākajā nākotnē. �īs cerības izrādījās gau�ām maldīgas. Dabiski, ka ļaudis meklēja tam izskaidrojumu. Daudz bija to, kas jutās aicināti izklāstīt un izgaismot notiku�ā cēloņus. Grāmatu plaukti sāka pildīties ar milzīgiem Literātūras krājumiem par Krievijas revolūciju. Un tomēr par vairākiem nozīmīgiem jautājumiem joprojām trūkst pamatīgāku pētījumu.

Lai attaisnotu �ī apcerējuma vajadzību un lietderību, gribu norādīt uz da�iem vienkār�iem apstākļiem: 1917. gada novembŗa valsts apvērsums Krievijā vēl neiz�ķīra lielinieku varas turpmāko pastāvē�anu. 1918. un 1919. gadā komūnisti nāca pie varas arī citās zemēs, piemēram, Ungārijā, Latvijā, Bavārijā.; viņu re�īmam tomēr bija visai īss mū�s. Cīņā ar pretkomūnistiskiem spēkiem padomju vara visur gāja bojā, izņemot pa�u Krieviju. Trīs gadus (1918-20) tur plosījās ne�ēlīgs un izmisīgs pilsoņu kaŗ�; tā bija uzvara pilsoņu karā, kas iz�ķīra varas jautājumu.

Rezultāts ir visiem zināms, bet vēl vienmēr tas rada tādu kā izbrīnu, ievērojot, cik izolēti toreiz bija lielinieki un cik samērā lielu materiālu palīdzību viņu pretinieku bruņotie spēki saņēma no vecās Krievijas sabiedrotajiem, antantes valstīm.

�is darbs ir mēģinājums sarakstīt vēsturisku monogrāfiju par padomju armijas pirmo virspavēlnieku (JG publicē �ī pētījuma pirmo daļu). Mans nolūks ir �ādā veidā noskaidrot da�us līdz �im maz ievērotus faktorus, kas veicināja lielinieku uzvaru, un nostādīt jaunā aspektā liktenīgo notikumu attīstību Austrumeiropā revolūcijas kaŗa laikmetā.

Tie�i �ai jautājumā nav bijis neviena priek�gājēja jeb celmlau�a. Tas var likties visai dīvaini, jo grāmatas ir sacerētas par daudz nenozīmīgākām personām, kas darboju�ās minētajā periodā. Ievērojamus �ķēr�ļus pētniekiem, protams, ir radīju�as da�as vēstures avotu īpatības (�ai gadījumā nav iespējams iztikt bez latvie�u valodas prasmes), kā arī lielās grūtības apzināt un iegūt nepiecie�amos materiālus. Bez tam vēl da�i citi apstākļi ir kavēju�i izpētes darbu, par ko pla�āk nāko�ajā nodaļā.

Pirmais virspavēlnieks parādās �ur un tur Rietumos pazīstamās publikācijās par Krievijas revolūciju, it īpa�i Trocka sacerējumos. [6] Ar maz izņēmumiem tās ir epizodiska rakstura piezīmes, kas ainu par �o vīru nepadara skaidrāku, nepalīdz izsekot viņa darbībai un viņa rīcības motīviem.

Līdz 1956. gadam vienīgās gau�ām trūcīgās biogrāfiskās ziņas par viņu bija atrodamas Lielās Padomju Enciklopēdijas pirmajā izdevumā (Staļina posmā iznāku�ajā otrā izdevumā viņa vārds svītrots):

�Vācietis, Jukums, Jukuma dēls, Krievijas Federatīvās Sociālistiskās Republikas visu bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks. Dzimis 1873. gadā Kurzemes guberņā, kalpa ģimenē. 1897. g. beidzis Viļņas Kaŗa skolu un 1909. g. Kaŗa akadēmiju. Piedalījies imperiālistiskajā kaŗā no 1914. līdz 1917. g. (to ieskaitot). Pēdējā dienesta pakāpe vecajā armijā � pulkvedis. Iestājies Sarkanajā armijā, Vācietis komandēja kaŗaspēka vienības, kas operēja pret polu ģen. Duvbor-Musņicka korpusu. 6. un 7. jūlijā viņ� vadīja kaŗaspēku, kas apspieda kreiso eseru /kreiso sociālrevolūcionāru/ sacel�anos Maskavā. 1918. gada 10. jūlijā iecelts par austrumu (čechoslovaku) frontes pavēlnieku. Tai pa�ā laikā viņ� komandēja 5. armiju, savienodams �o amatu ar frontes komandieŗa posteni. 1918. gada 4. septembrī Vācieti iecēla par visu Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieku. Vācie�a vadībā noorganizējās visas galvenās pilsoņu kaŗa frontes. 1919. gada 8. jūlijā Vācieti atbrīvoja no virspavēlnieka posteņa un pēc neilga laika iecēla par mācības spēku Kaŗa akadēmijā un par priek�sēdi komisijai, kas apsprieda jautājumus par pāreju uz milicijas sistēmu.

Vācie�a publikācijas /krievu valodā/:

- �Par nākotnes kaŗa doktrīnu�, Maskavā 1923.

- �Kaŗa darbība Austrumprūsijā 1914. gada jūlijā, augustā un septembŗa sākumā . Stratēģisks apcerējums�, Maskavā 1923.

- �Cilvēks un kaŗ�. Apcerējumi par kaŗa sociālo psīcholoģiju�, Maskavā 1925. [7]

Taču Vācie�a spalvai pieder vairāk publikāciju (bez tam da�i nepublicēti manuskripti) nekā aprādīts Lielajā Padomju Enciklopēdijā. Tas darbs, kuŗā visvairāk ziņu par viņa militāro darbību un kur rodami interesanti fakti par notikumiem Krievijas ziemeļu frontē pasaules kaŗa pēdējos gados un pilsoņu kaŗā, nav minēts nevienā padomju (krievu) enciklopēdijā. Bet tie�i da�i �īs grāmatas eksemplāri ir nokļuvu�i ārpus Padomju Savienības robe�ām (publikācijas, kas atzīmētas Lielajā Padomju Enciklopēdijā man līdz �im nav izdevies iegūt). Tā izdota latviski ar nosaukumu Latvie�u strēlnieku vēsturiskā nozīme. Grāmatai ir divi daļas, to publicējis LKP apgāds �Spartaks� Pliskavā 5000 eksemplāros. Pirmā daļa iznāca 1922., otra � 1924. gadā. �ai darbā attēlotie notikumi attiecas uz laiku no 1916. gada marta līdz 1920. gada novembrim. Var secināt, ka grāmata ir sarakstīta 1921.-22. g. Maskavā; otras daļas manuskripts bija pabeigts 1922. gada 10. jūnijā. [8]

Vācietis galvenokārt balstās uz pa�a pieredzi un atmiņām; iespējams, ka viņam bija saglabāju�ās arī kādas piezīmes no kaŗa laikiem. Izlietotas arī da�as rakstveida relācijas, piemēram, par kauju pie Pēterpils 1919. gada oktobrī, par kauju ar Deņikina virsnieku divīzijām pie Orlas un Kromiem (tāpat 1919. g. okt.) un par cīņām pret Vrangelu 1920. gada jūnijā un jūlijā. Divu izmantoto relāciju autors ir toreizējais 5. Zemgales l.s.p. komandieris Jānis Gregors (1893.-1944.), tre�o sarakstījusi 14.padomju armijas vēstures komisija (kauja ar Deņikinu). Bez tam Vācietis atsaucas arī uz vairākiem oficiāliem dokumentiem un laikrakstu ziņojumiem.

Latvie�u strēlnieku vēsturiskās nozīmes priek�vārdos izdevēji (t.i. LKP) izsaka savu kritiku par Vācie�a darbu:

Mēs izdodam apcerējumu Latvie�u strēlnieku vēsturiskā nozīme kā materiālu patiesai vēsturei par latvie�u strēlnieku nozīmi Krievijas lielajā revolūcijā un proletāriskās diktatūras nostiprinā�anā. Autors apcerējumu raksta galvenām kārtām pēc savām atminām, ne pietieko�ā kārtā pamatotiem dokumentiem. Tādēļ apcerējumā ir diezgan daudz nepilnību un nepareizu viena otra strēlnieku darbinieka lomas novērtējumu. (...) autors neslēpj, bet visur izcilus uzsveŗ savu nacionāldemokratisko credo, savu tautiskumu � tīro latviskumu. (...) �ķiru cīņu viņ� neizprot (...)� [9]

�ie iebildumi saīsinātā veidā tiek atkārtoti otras daļas priek�vārdos:

Grāmatai ir vēsturiska materiāla nozīme, un tādā kārtā izdevniecība nekādi neuzņemas atbildību par autora polītiskajiem uzskatiem un notikumu novērtējumiem (...)� [10]

Der ievērot, ka autora nepareizais �polītiskais _credo_�divdesmito gadu sākumā vēl nebija �ķērslis �ī apcerējuma publicē�anai. Taču tas neparādījās atklātībā glu�i negrozītā veidā; ir norādījumi, ka partijas darbinieki manuskriptā izdarīju�i da�us labojumus un īsinājumus, it īpa�i otrā daļā. [11] Pirmajā daļā ir 163 lappuses, otrā � tikai 41 (formāts: 26 x 17 cm). Ievērojot padomju re�īma attīstības gaitu trīsdesmitajos gados, maz ticams, ka Vācie�a oriģinālmanuskripts varētu būt saglabājies.

1920-to gadu beigās polītiskais klimats Padomju Savienībā kļuva aizvien bargāks: tuvojās Staļina diktatūras periods. Rakstu krājumā par latvie�u strēlniekiem, kas iznāca �Prometeja� apgādā Maskavā 1934. gadā, par Vācie�a darbu rakstīti �ādi vārdi:

Ja pret rakstiem operatīvās apskates daļā nav sevi�ķi ko iebilst, tad par polītiskā rakstura piezīmēm un slēdzieniem jākliedz. (...) rakstos attīstītie uzskati naidīgi lieliniecismam. (...) J. Vācie�a polītiskie uzskati, izejot no minētiem rakstiem, nostāda viņu nacionāldemokratisma ideju paudēju rindās (...) Strēlnieki � �īs vispārējās latvie�u lietas avangards, tikai par �savu Latviju� domāju�i. (...)Internacionāli revolucionāro latvju strēlnieku vēsturē nevar būt vietas nacionāldemokratiskiem uzskatiem. [12]

Drīz arī klāt bija �lielo tīrī�anu� laiks (1936.-38.g.). Latvie�u grāmatu apgādus �Spartaku� un �Prometeju� likvidēja 1937.gadā, [13] tāpat arī visas latvie�u kultūras un sabiedriskās iestādes Padomju Savienībā. Konfiscēja visas padomju latvie�u grāmatas, bro�ūras un manuskriptus, no kuŗiem daudz kas pazuda uz visiem laikiem; gāja bojā arī lielākā daļa no padomju latvie�u mākslinieku gleznām, kuŗās attēlota strēlnieku darbība un cīņas revolūcijā un pilsoņu kaŗā. [14] Tos, kas bija kritizēju�i J. Vācieti viņa aplamo polītisko uzskatu dēļ, pa�us likvidēja (Padomju Savienībā tagad saka: �represēja�), piedēvējot viņiem da�ādus polītiskus noziegumus. [15]

Nav noliedzams, ka Vācie�a grāmatai ir skaidri izteikta tendence. Tā ir vispirms viņa apoloģija, ar kuŗu �is biju�ais strēlnieku pulkvedis grie�as pie savas tēvzemes � Latvijas demokratiskās republikas. Grāmatas ievadā viņ� atklāti apellē pēc atļaujas atgriezties dzimtenē:

Bet tiklīdz mud�eklis būs norimis, un pa�reklāmas kliedzieni apniku�i � tauta aptvers, ko priek� viņas ir darīju�i tie viņas dēli, kuŗi vēl arvienu bez pajumta klīst pa Krieviju. (...) Sevi�ķu nelabvēlību pie Latvijas polītiski valdo�ām aprindām ir ieguvu�i tie Krievijas latvie�u (kaut arī bezpartejiskie) vadoņi, kuŗu darbs ir izpaudies latvie�u strēlnieku pulku organizē�anā un vadī�anā. Vēl līdz �im Latvija priek� viņiem tura aiznaglotas durvis uz praktiskas dzīves ierīko�anu . [16]

Vācietis nerunā kā pazudu�ais dēls, bet kā vīrs, kas pilnā mērā apzinās savus nopelnus un savas darbības nozīmi. [17] Grāmatā viņ� uzsver savu �es�: �es nolēmu�, �es pavēlēju�, �es organizēju�, �es pieteicu kategoriski�, �pateicoties manai enerģijai�, �lieli nopelni pieder man�, �sakarā ar manu iejauk�anos�, �es izstrādāju plānu� un tamlīdzīgi teicieni bie�i sastopami viņa darbā. �o izteiksmes veidu, protams, pa daļai nosaka viņa amats armijā, taču kautrību un atturību viņam piedēvēt nevar. Bet Vācietis arī nemēģina izvairīties no atbildības par savu rīcību.

Jāatzīmē �ī strēlnieku pulkve�a ievērojamais Literārais talants, viņa dzīvā, spraigā valoda. Tēlojumā ir daudz interesantu detaļu, un tur uzskatāmi parādīta tā laika vide; tāpēc tas ir neaizstājams ikvienam, kas nodarbojas ar revolūcijas laikmeta problēmām. Arī grāmatā minētie fakti ir visumā korrekti. Ar iebildēm pret apoloģisko un polemisko iekrāsojumu, Vācie�a grāmata vērtējama kā nozīmīgs avots Krievijas revolūcijas un pilsoņu kaŗa un līdz ar to arī Latvijas vēsturē. [18]

Latvju strēlnieku vēstures pirmā sējuma otrā daļā, kas iznāca �Prometeja� apgādā Maskavā 1928. gadā, publicēti pieci Vācie�a apcerējumi. Pirmais ir �Rīgas kri�ana 21. augustā 1917. g.�; tas ir izvilkums no grāmatas Latvie�u strēlnieku vēsturiskā nozīme (pirmās daļas). Svītrotas ir da�as kritiskas piezīmes par

kareivju komitejām un rindas par pāniku Rīgā vācu uzbrukuma laikā. No otras puses apcerējums papildināts ar faktiem, kas ņemti no da�u krievu un vācu militāro vēsturnieku darbiem.

Otru apcerējumu sauc �Latvie�u strēlnieki un 12. armijas lieliniecizē�ana�; tas atbilst Latvie�u strēlnieku vēsturiskās nozīmes I daļas nodaļai �Stāvoklis 12. armijas frontē�, kas tomēr manāmi pārveidota. Kādās desmit vietās sākotnējais teksts svītrots vai pārgrozīts un papildināts ar jauniem pierakstījumiem. Pazudu�i ir da�u latvie�u strēlnieku augstāko virsnieku (F. Brie�a, K. Goppera) pozitīvie novērtējumi un tādi teicieni kā �neatkarīgā Latvija un Igaunija�, �mums bija vairāk nacionāla spēka�, �mazo tautiņu solidaritāte� u.c. �Igauņu� vietā lietots apzīmējums �igauņu bur�uāzija�, �latvie�u kaŗaspēka� vietā � �latvie�u lielinieciskais kaŗaspēks� u.t.t. Jaunajā versijā pasvītrots, ka pilsoniskās republikas Latvija un Igaunija nekad nav biju�as strēlnieku cīņu mērķis, kamēr iepriek�ējā darbā teikts skaidri un vienkār�i: �strēlnieku mērķis bija brīvā Latvija�.

Vācie�a tre�ais apcerējums � �Latvju strēlnieku pirmā kauja pilsoņu kaŗa frontē� visumā atbilst nodaļai �Latvie�u strēlnieku darbība no Oktobŗa Revolūcijas līdz vācu uzbrukumam 1918. g. pavasarī� iepriek� minētajā darbā. Jaunā versija tomēr dod pla�āku un sistemātiskāku aprakstu par latvie�u strēlnieku cīņām ar ģenerāļa Dovbor-Musņicka poļu korpusu, kas bija sanācis konfliktā ar padomju varu; turpretī svītroti Vācie�a negatīvie izteicieni par kareivju komitejām, un izlaists apraksts par vispārējo chaosu lieliniecizētajā armijā. Iztrūkst arī autora norādījums, ka latvie�us maz interesēja cīņas ar poļiem, jo viņi domāja, ka �poļu tautai, tāpat kā latvie�iem, esot jāsalasās, lai izcīnītu savu atsvabinā�anu�.

Ceturtais apcerējums � �Kreiso sociālistu-revolūcionāru sacel�anās jūlijā 1918. gadā� ir papla�ināta versija nodaļām �Kreiso sociālistu-revolūcionāru sacel�anās Maskavā un viņas likvidē�ana� un �17 lielgabala �āvieni� Vācie�a grāmatas pirmajā daļā.

Piektajā apcerējumā � �Kaujas ap Kazaņu� apskatīti tie pa�i notikumi, kas attēloti nodaļās �Cīņas pie Volgas� un �Kaujas ap Kazaņu� minētajā grāmatā (I daļā), taču dispozīcija ir pavisam cita, kāpēc �is apcerējums uzskatāms lielā mērā par glu�i jaunu darbu.

Salīdzinot Latvju strēlnieku vēsturē (1:2,1928) ievietotos piecus Vācie�a rakstus ar tematiski atbilsto�ām nodaļām viņa grāmatā Latvie�u strēlnieku vēsturiskā nozīme(I, 1922), jāsecina, ka četri no tiem ir sākotnējā teksta sovjetizēta versija. Nacionāldemokratiskās tendences, par kuŗām partija bija kritizējusi autoru viņa grāmatas ievadā, ir se�us gadus vēlāk krietni vien noklusinātas, un stāstījums pa daļai pietuvināts padomju izteiksmes veidam. Svītrotas ir vairākas kritiskas piezīmes par apstākļiem revolūcijas laikā, un paasināts tonis pret lielinieku pretiniekiem un jaunajām republikām aiz Padomju Savienības rietumu robe�ām. Nav iespējams pateikt, vai �os pārveidojumus izdarīja autors pats, vai arī tie ir Latvju strēlnieku vēstures rediģētāju (Latvju strēlnieku vēstures komisijas) darba rezultāti. Faktiskais materiāls visumā ir tas pats, kas agrākajā darbā, izņemot da�us vēlākus papildinājumus. Kaut kāda polītiska tendence �ai sakarā tikpat kā nav vērojama.

Ievērojot padomju historiogrāfijas kļūmīgo attīstības gaitu turpmākajos gados (par to būs runa nāko�ajā nodaļā), minētie grozījumi un svītrojumi Vācie�a 1928. gadā publicētajos apcerējumos jāatzīst par ļoti mēreniem un apjomā ierobe�otiem. Tāpēc arī �ie raksti 1934. gadā saņēma bargu partijas kritiku, bet Latvju strēlnieku vēstures redakcijas komisija � rājienu par modrības trūkumu. [19]

Par kreiso sociālrevolūcionāra sacel�anos 1918. gadā un tās apspie�anu Vācietis ir publicējis vēl tre�o apcerējumu � �Kreiso eseru dumpis Maskavā�, kas iespiests �urnālā Vojna i revoljucija (Kar� un revolūcija) 1927. gadā (nr 10-11). [20] �im rakstam izmantots tas pats manuskripts, pēc kuŗa minētie notikumi attēloti Latvju strēlnieku vēsturē, tikai krieviskajā versijā nav ievada par Krievijas tā laika ārpolītisko un iek�polītisko stāvokli. Interesantas ir piezīmes par 9. l.s.p. patvaļīgo rīcību (tas klausa tikai pulka komitejai), kādu nav iepriek� minētajos aprakstos.

1962. gada sākumā padomju presē parādījās Vācie�a raksts �Trīs tik�anās ar Ļeņinu�, par kuŗu paskaidrots, ka tas ir izvilkums no Vācie�a atmiņām par pilsoņu kaŗa gadiem, �kas nesen atrastas Padomju Armijas Centrālajā Valsts archīvā Maskavā�. [21] Rakstā pla�āk attēlots epizods no kreiso eseru dumpja apspie�anas.

1962. gada jūlijā Padomju Latvijas �urnālā Zvaigzne iespiests raksts par Padomju Armijas Centrālajā Valsts archīvā atrastu Vācie�a autobiogrāfiju � uz256 lapām skaidrā sīkā rokrakstā ar zīmuli rakstītu manuskriptu. Aprādīts, ka autobiogrāfiskās piezīmes Vācietis turpinājis līdz 1919. gada septembrim un ka �o piezīmju nobeigumā ir interesanti papildinājumi par viņa nesaskaņām ar S. Kameņevu (Vācie�a pēcnācēju virspavēlnieka amatā). Turpat iespiesti arī da�i autobiogrāfijas fragmenti. [22]

1966. gada oktobrī, kad studiju nolūkos apmeklēju Rīgu, latvie�u padomju vēsturnieks Auseklis Sprēslis man paskaidroja, ka minētajā Maskavas archīvā atrasta ne vien Vācie�a autobiogrāfija, bet arī viņa sacerētā latvie�u strēlnieku vēsture četrās daļās (ma�īnrakstā). Kādu daļu no tās domājams publicē�ot. [23] Ārzemju vēsturniekiem �ie materiāli diem�ēl vēl laikam ilgi nebūs pieejami.

Pirmā pasaules kaŗa laikā, pēc laikraksta Līdums uzaicinājuma, Vācietis sarakstīja īsu autobiogrāfiju, kuŗu kopā ar norādījumiem 5. Zemgales l.s.b. �is laikraksts publicēja 1916. gada 17. (4.) martā. �ie abi nelielie sacerējumi visai labi parāda da�as Vācie�a rakstura īpa�ības. [24]

Virspavēlnieka �Vācie�a ziņojumi Ļeņinam� no 1919.gada februāra līdz maijam (ieskaitot) ir publicēti �urnālā Istoričeskij Archiv, 1958, nr 1-2.

Atsevi�ķi Vācie�a raksti bez tam ir iespiesti vairākos periodiskos izdevumos Padomju Savienībā � Krasnaja Armija, Vojna i revoljucija, Izvestija Narodnogo Komissariata po voennym delam (Kara Tautas Komisariāta Ziņas) [25] un iespējams vēl citos, par kuŗiem man pagaidām ziņu nav. Kāds Vācie�a apcerējums ir veltīts padomju Kaŗa Akadēmijas piecu gadu jubilejai; tas ietilpst rakstu krājumā Voennaja Akadēmija zapjat� let (Moskva 1923, 27.-30. lp.). [26]

Kāda daļa no Vācie�a pavēlēm un ziņojumiem atrodama da�ās avotu publikācijās un darbos par revolūcijas laikmetu (par to turpmāk �ai pa�ā nodaļā).

*

Tā kā Jukuma Vācie�a spraigākās militārās darbības periods ir cie�i saistīts ar latvie�u strēlniekiem, tad viņiem manā darbā ierādīta redzama vieta, kaut arī tas nav mēģinājums rakstīt strēlnieku vēsturi. Tāpat nav iespējams iztikt bez zināma laikmeta fona un tā laika polītisko strāvojumu attēlo�anas. Esmu tomēr centies �ai ziņā būt pēc iespējas lakonisks.

Īsumā mēģinā�u raksturot to vēstures materiālu, kas līdz ar iepriek� apskatītajiem Vācie�a rakstiem izmantots �ai monogrāfijā.

Latvie�u padomju grāmatu apgāds �Prometejs� izdeva Maskavā no 1928. līdz 1935. gadam piecus rakstu krājumus par latvie�u strēlnieku gaitām. Vispirms iznāca trīs sējumi ar nosaukumu Latvju strēlnieku vēsture (nosaukums slikti izraudzīts, jo nav runas par sistemātisku vēsturisku pētījumu), kam sekoja divi ar titulu Latvju revolucionārais strēlnieks, pavisam kopā ap 2.500 lappu�u.

�ī pla�ā materiāla kvalitāte ir visai da�āda. Blakus vērtīgiem vēstures avotiem (pavēlēm, ziņojumiem, protokoliem, dienasgrāmatu fragmentiem), detaļām bagātām relācijām un atmiņām, tur publicēti arī pavir�i atmiņu uzmetumi un polītiski pamfleti. Visu to papildina interesanti vēsturiski attēli un kartes.

�o piecu sējumu izdevēju nolūks ir bijis parādīt latvie�u strēlniekus kā polītiski apzinīgus, nelokāmus un uzticamus cīnītājus par oktobŗa revolūcijas uzvaru visās pilsoņu kaŗa frontēs. Vēstures materiāls ir visumā izraudzīts tā, lai tas atbilstu �im mērķim, un vairums atmiņu rakstītas �no partijas pozīcijām� (ir arī da�i izņēmumi, pie kuŗiem pieskaitāmi Vācie�a apcerējumi). �āda atlase nozīmē visai lielu vienpusību, kas rezultējas nepilnīgā un tāpēc kļūdainā vēsturisko nori�u atainojumā. Taču tas vēl nenozīmē, ka mums �eit darī�ana ar tie�u un rupju vēstures faktu falsifikāciju.

Salīdzinot �os piecus sējumus ar Staļina vienvaldības laika vēstures rakstniecību un ar to, kas paveikts pēc �atstaļinizē�anas�, jāatzīst, ka minētie �Prometeja� izdevumi ar visām nepilnībām, vienpusību un amatierisko apdari ir tomēr joprojām nepārspēti paraugi atklātībai, objektivitātei un patiesībai revolūcijas un pilsoņu kara laikmeta historiogrāfijā Padomju Savienībā. Kaut partejiski un neiecietīgi, �ie revolucionāro ciņu veterāni, kas vāca materiālus vai deva savas atmiņas un apceres Latvju strēlnieku vēsturei un Latvju revolucionārajam strēlniekam, bija pa lielākai daļai pa�apzinīgi un patstāvīgi vīri, kam pielī�ana un apzinīga vēstures vilto�ana vēl nebija kļuvusi par nepiecie�amību. Ar maz izņēmumiem viņi gāja bojā Staļina terrora laikā; to vidū bija arī Latvju strēlnieku vēstures komisijas locekļi. [27]

�Prometeja� apgāds Maskavā un LKP apgāds �Spartaks� Pliskavā divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē izdeva lielāku skaitu polītisku bro�ūru, LKP protokolus un rezolūcijas, da�u revolucionāro darbinieku atmiņas un vēsturisku materiālu krājumus par latvie�u revolucionāro kustību. Da�as no �īm publikācijām ir noderēju�as, lai raksturotu LKP nostāju un darbību.

Svarīgas vēstures liecības ir arī vairākās krievu padomju publikācijās, kas iznāca divdesmitajos gados, piemēram, �urnālā_Krasnyj Archiv_ (Sarkanais Archīvs), kur atrodami vērtīgi avoti par latvie�u strēlnieku darbību ziemeļu frontē oktobŗa revolūcijas dienās. Pilsoņu kaŗa vēsturniekam N. Kakurinam, kas agrāk bijis virsnieks cariskās Krievijas armijā, ir biju�as pieejamas Vācie�a piezīmes un materiāli par �o cīņu periodu. Tāpēc Kakurina darbu Kak sra�alas� revoljucija (Kā cīnījās revolūcija) nevar neievērot, apskatot J. Vācie�a militāro karjeru 1918. un 1919. gadā. �ī grāmata iznāca divās daļās 1925.-26. g. (Moskva-Ļeņingrad), bet Staļina laikā piederēja pie aizliegtās literātūras. Taču to diezgan cītīgi ir izmantoju�i Rietumu vēsturnieki, to vidū arī baltvācietis K. Grimms (Claus Grimm), kas savā darbā Jahre deutscher Entscheidung im Baltikum 1918-19 (Essen 1939) attēlo cīņas ar latvie�u sarkanajiem strēlniekiem Baltijā no baltvācu (pa daļai nacistiski iekrāsota) viedokļa. [28] Vienam no redzamākajiem oktobŗa revolūcijas un pilsoņu kaŗa dalībniekiem, V.A. Antonovam-Ovsejenko (likvidēts 1939. g.) bija lielākas domstarpības ar Vācieti par stratēģiju Ukrainā 1918.- 19. gadā. �īs preti�ķības un diskusijas viņ� samērā pla�i aprakstījis un dokumentējis savā lielajā darbā Zapiski o gra�danskoj vojne(Piezīmes par pilsoņu kaŗu), kas iznāca četrās daļās Maskavā no 1924. līdz 1933. gadam. Latvie�u lielinieku un strēlnieku nozīmi oktobŗa revolūcijas sagatavo�anā un īsteno�anā palīdz noskaidrot Antonova-Ovsejenko darbs V Revoljucii, kas izdots Maskavā 1933. gadā. [29] Tā kā �o grāmatu autors �tika represēts�, tad arī viņa apcerējumi līdz piecdesmito gadu vidum Padomju Savienībā bija aizliegti.

No trīsdesmito gadu vidus līdz PSKP XX kongresam (1956. g.) vēstures pētniecība ir paralizēta. Tie darbi, kas �ajā �personas kulta periodā� sarakstīti par revolūcijas un pilsoņu kaŗa vēsturi, var interesēt vienīgi kā materiāls metodoloģiskām studijām vēstures vilto�anas laukā.

Piecdesmito gadu otrā pusē Padomju Savienībā sāka parādīties avotu publikācijas par revolūcijas laikmetu. Kaut arī vēsturiskie materiāli �ais izdevumos prezentēti ar atlasi, ko nosaka partijas polītiskie apsvērumi, tie tomēr, kritiski izvērtēti, palīdz labāk attēlot da�as vēstures norises, tā laika polītiskos viedokļus un cīņas.

1960. gadā Rīgā izdeva Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūta sagatavotu atmiņu un dokumentu krājumu Latvie�u strēlnieki cīņā par padomju varu 1917.-1920. gadā (tas iznāca arī krievu valodā 1962. g.). �ajā sējumā ir 109 dokumenti (militāras pavēles, ziņojumi) par latvie�u strēlnieku cīņām pilsoņu kaŗā, no kuŗiem daļa attiecas uz Vācie�a toreizējo darbību. Kopā ar pirmpublicējumiem krājumā uzņemti arī tādi dokumenti, kas pazīstami no agrāk izdotām, bet tagad grūti pieejamām grāmatām. Tas pats sakāms par atmiņām, kas ietilpinātas �ajā izdevumā: divi saīsināti Vācie�a apcerējumi ir pārņemti no �Prometeja� izdotās Latvju strēlnieku vēstures (1:2).

LKP CK Vēstures institūts Rīgā 1957.-58. gadā izdeva divas biezas (kopā ap 1.250 lappu�u) avotu publikācijas, kas apgaismo_Latvijas Sociāldemokratijas (lielinieku) darbību 1917.-19.g._ [30] Tur samērā daudz materiālu (rezolūcijas, protokoli, uzsaukumi), kas attiecas uz latvie�u strēlnieku komiteju, partijas organizāciju un izpildu orgānu darbu. Daļa dokumentu un materiālu ir agrāk publicēti revolūcijas laika presē, kāpēc bija iespējams tos salīdzināt un pārbaudīt. Jākonstatē, ka minētajos padomju izdevumos avotu atlase reproducēta korrekti (ja izdarīti īsinājumi, tad uz to norādīts).

�ai avotu grupai pieskaitāms arī 1957.gadā izdotais sējums Oktjabr�skaja revoljucija v Latvii un lielā publikācija Sovetskaja Latvija v 1919 godu, kas iznāca divās daļās 1959.-60.g.

�o darbu sagatavo�anā piedalījies LPSR Centrālais valsts archīvs un Vēstures institūts. Materiālu krājumā par Padomju Latviju 1919. gadā ir daudz militāru dokumentu, kuru vidū arī septiņas Vācie�a pavēles.

Vairāk propagandas nekā zinātniskos nolūkos 1968. gadā Rīgā izdeva nelielu dokumentu un materiālu sējumu par Latvijas valsts tap�anas laikmetu (1918.-20. g.) � Kā tas bija (Kā latvie�u bur�uāzija nāca pie varas). Taču tur publicēti da�i vēstures avoti (LPSR Centrālā valsts archīva materiāli), kas citur nav atrodami.

Vēl atzīmējami 1957. gadā izdotie Padomju varas konstitucionālie akti Latvijā (1917-1957) un publikācija LKP kongresu, konferenču un CK plēnumu rezolūcijas un lēmumi (I daļa: 1904.-1940.), kas iznāca Rīgā 1958.gadā. Turpretī nav izdoti no jauna tie partijas kongresu un konferenču protokoli, kas ir saglabāju�ies un no kuŗiem da�i pat agrāk publicēti, piemēram, par vēsturniekiem visai interesanto VII kongresu 1923. g., kuŗā diskutēja par partijas darbību un kļūdām iepriek�ējos gados. [31] Arī izdotajās LKP rezolūcijās un lēmumos ir nepilnības (jau grāmatas nosaukums neatbilst saturam, kas aptveŗ ilgo LSD darbības posmu), jo noklusēti redzamu partijas darbinieku-mazinieku vārdi.

Atzīstot, ka Padomju Latvijā pēc PSKP XX kongresa veikts nozīmīgs darbs vēstures avotu izdo�anā par revolūcijas laikmetu, jākonstatē, ka �īs publikācijas visai vienpusīgi un pa daļai tikai formāli apgaismo revolūcijas perioda norises. Pavisam maz iespējams gūt ieskatu par diskusijām, domstarpībām un cīņām, kas norisinājās latvie�u strēlnieku pulkos, latvie�u sociāldemokratu un sabiedriskās organizācijās. Tai vēstures ainai, ko rāda �ie atlasītie avoti, trūkst īstas dzīvības un krāsainības; tur viss it kā noris vairāk vai mazāk sterilā dogmatiskā atmosfairā.

Grūtības vispusīgi rekonstruēt revolūcijas laikmeta sare�ģītos notikumus ir milzīgas. Kaŗa postījumi, ātrās re�īmu maiņas, cilvēku patvaļīgā rīcība vispārējā sajukumā un nedro�ībā bija bie�i vien iemesls tam, ka uz visiem laikiem gāju�i zudumā neaizstājami vēstures pirmavoti. Bez tam jāievēro, ka tiem ļaudīm, kas strādāja un cīnījās tādos apstākļos, bija maz laika un iespēju izdarīt atzīmes, rakstīt vēstules, vākt un saglabāt rakstu liecības. Daudz svarīgu jautājumu iz�ķīra mutvārdiem, kas neatstāja nekādas pēdas vēstures tekās. Vācietis to ir trāpīgi formulējis:

�Revolūcijas kaŗā katram notikumam ir sava sevi�ķa nozīme vai cēlonis, kuŗi pa lielākai daļai nav nekur atzīmēti.�

Aina par rietumvalstu vēsturnieku darba situāciju kļūst vēl drūmāka, ja ievēro, ka tie vēstures avoti, kas saglabāju�ies padomju archīvos, viņiem nav pieejami.

Taču ir da�as, kaut visai ierobe�otas, iespējas papla�ināt avotu bazi.Vispirms jāmin L. Trocka privātais archīvs, t.i.dokumentu noraksti un fotokopijas, kuŗas viņ� bija paņēmis līdz trimdā. Sociālās vēstures internacionālais institūts Amsterdamā (Internationaal Istituut voor Sociale Geschiedenis) 1936. gadā ieguva �o �Trocka papīru� kopijas , bet 1940. gadā to pa�u kopiju dubletus iegādājās Harvardas kolled�as bibliotēka (Harvard College Library). Minētais institūts Amsterdamā nolēma �os dokumentus publicēt, pievienojot tiem tulkojumu angļu valodā un kommentārus. 1964. gadā Hāgā iznāca pirmais sējums _�The Trotsky Papers 1917-1922, I (1917-1919),_kuŗā daudz materiālu par Vācieti un latvie�u strēlniekiem. Lai gan vairāki no �iem dokumentiem ir iespiesti jau agrāk iznāku�os darbos (Trocka grāmatās u.c.), �is izdevums ir nozīmīgs ieguvums revolūcijas laikmeta pētniekiem.

1918.-1919. gadā Vācietis darbojās cie�ā kontaktā ar kaŗa tautas komisāru Trocki, kuŗa rakstos (�Moja �izn��, �Stalin�, �The Real Situation in Russia�) padomju armijas pirmais virspavēlnieks vairākkārt pieminēts un raksturots. Trocka biogrāfs I. Deučers (I. Deutscher) pat dēvē Vācieti par Trocka proteg�, [32] kas man �ķiet mazliet pārspīlēts formulējums.

Arī da�as citas avotu publikācijas par revolūcijas laikmetu, kuŗas izdevu�i rietumvalstu zinātnieki (J. Bunyan u.c.), dod vienu otru papildinājumu ainai par Vācie�a militāro darbību.

1918. gada vasarā, kad padomju varas stāvoklis bija ārkārtīgi kritisks, Vācietim bija sarunas ar vācu diplomātiskajiem pārstāvjiem Maskavā, lai dabūtu atļauju latvie�u strēlniekiem atgriezties dzimtenē. Materiāli par to atrodas Vācijas Ārlietu ministrijas Polītiskajā archīvā Bonnā (Politisches Archiv des Ausw�rtigen Amtes Bonn). [33] �ie dokumenti interesanti arī tāpēc, ka parāda, cik augstu vācu novērotāji Maskavā vērtēja latvie�u strēlnieku nozīmi toreizējā cīņā par varu.

Minētie vēstures avoti ir izmantoti un citēti V. Baumgarta pla�ajā pētījumā Deutsche Ostpolitik 1918. Von Brest-Litowsk bis zum Ende des Ersten Weltkrieges (Wien und M�nchen 1966).

Vācijas Ārlietu ministrijas archīva materiāli izlietoti arī nelielai, bet visai instinktīvai avotu publikācijai � Germany and the Revolution in Russia 1915-1918, ed. by Z.A.B. Zeman (London 1958); tajā ir da�i dokumenti, kuŗos vērtēta latvie�u strēlnieku pulku nozīme Krievijas revolūcijā 1918. gada pirmajā pusē.

Vācu avotus savukārt papildina Rietumu sabiedroto dokumentu publikācijas, piemēram, Papers relating to the Foreign Relations of the United States (sērija par Krieviju 1918., 1919.) u.c.

Latvie�u veco strēlnieku biedrība Rīgā neatkarīgās Latvijas laikā izdeva periodisku rakstu sēriju Latvie�u Strēlnieki (Latvie�u veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums) par �o karaspēka vienību cīņām Pirmajā pasaules kaŗā. Līdz 1940. gadam iznāca septiņi sējumi (katrā sējumā piecas burtnīcas), kur publicēti gan pirmavoti (vairāki kaujas �urnāli, pavēles), gan veterānu atmiņas un militārvēsturiski apcerējumi, kā arī vērtīgi fotoattēli un kauju schēmas. �ie materiāli izmantoti, lai raksturotu Vācieti kā bataljona un pulka komandieri Rīgas frontē. Minētā biedrība izdeva arī vienu atsevi�ķu illustrētu rakstu krājumu ar līdzīgu nosaukumu � Latvie�u Strēlnieki, Vēsturiski materiāli un atminas, I (Rīgā 1929), lai dokumentētu �o vienību tap�anu un strēlnieku pirmās kaujas 1915. gadā.

�o tradīciju trimdā cen�as turpināt Latvie�u strēlnieku kopa ASV (Latvian Veterans Association, Inc.), kas izdod �urnālu Strēlnieks;no 1957. līdz 1969. gadam iznāku�i 19 numuri, sākumā Ņujorkā, vēlāk Čikāgā. Strēlnieka saturā pārsvarā atmiņu tēlojumi, diskusijas par strēlnieku vēstures problēmām un recenzijas. Trimdā iznāku�i arī divi nelieli rakstu krājumi par latvie�u strēlniekiem (Nirnbergā 1947., ASV 1953). Arī �iem izdevumiem izsekots, rakstot �o apcerējumu.

Vērtīgu vēstures avotu fragmenti atrodami ģenerāļa M. Peniķa lielajā darbā Pasaules kaŗ� 1914., 1915. un 1916.gadā un Latvie�u strēlnieku bataljonu-pulku cīņas, I-II(Rīgā 1935, 1939). Autora rīcībā ir biju�i arī latvie�u strēlnieku bataljonu (vēlāk � pulku) kaujas �urnāli; savā grāmatā viņ� ievietojis vairākus izrakstus no Vācie�a, t.i. 5. Zemgales l.s.b. kaujas �urnāla. �is Peniķa nopietnais darbs, kaut grūti pārskatāms, ir bagāts ar faktiem un datiem par strēlnieku cīņām Rīgas frontē.

Pretlielinieciskas propagandas nolūkā atvaļināts kapteinis O. Vīcups 1931. gadā Rīgā publicēja illustrētu vēstures materiālu krājumu Melnā grāmata (Kas un kā izcīnīja Latvijas neatkarību 1918.-1920.g.), kur vairāki dokumenti attiecas uz latvie�u sarkano strēlnieku un da�i arī tie�i uz Vācie�a darbību; tie pārņemti no citām publikācijām un periodiskiem izdevumiem.

Divdesmitajos gados Rīgā �urnālists Arturs Tupiņ� sastādīja da�us nelielus rakstu krājumus par strēlnieku cīņām Rīgas frontē, kuŗiem maza vērtība; no tiem zināmu interesi varbūt pelna izdevums Tīreļa purvos (1924), kas apskata t.s. Ziemsvētku kaujas.

Tupina pasākto darbu trīsdesmitajos gados turpināja �urnālists Jānis Porietis, lai�ot klajā trīs pavir�as da�ādu materiālu (arī lielinieku) kompilācijas par strēlniekiem, kas nekā jauna nedod; tās var izmantot tikai ar lielu piesardzību.

Iepriek�ējos vēstures materiālus interesantā veidā papildina da�as baltvācu publikācijas, piemēram, A. fon Hedenstrēma (Alfred von Hedenstr�m) Rigaer Kriegschronik 1914-1917 (Riga 1922) un Dr. V. Līvena (Dr. Wilhelm Lieven) dienasgrāmata_Das rote Russland, Tagebuchsbl�tter_ (Berlin 1918). �ai grupai pieskaitāms arī G. Popova (George Popoff) dokumentārais apraksts The City of the Red Plague (London 1932), kas attēlo apstākļus Rīgā padomju varas piecos mēne�os 1919. gadā.

Da�i svarīgi norādījumi par Vācieti un latvie�u strēlniekiem ir latvie�u lielinieku vadoņa Pētera Stučkas darbā Pjat� mesjacev Socialističeskoj Sovetskoj Latvii, I (Sociālistiskās Padomju Latvijas pieci mēne�i), kas izdots Pliskavā 1919. gadā. [34]

Ļoti pla�ajā memuāru Literātūrā par Pirmo pasaules kaŗu, Krievijas revolūciju un pilsoņu kaŗu ir daudz da�ādu ziņu, vērojumu un vērtējumu par latvie�u strēlniekiem un viņu vadoņiem. �o sekundāro avotu vērtība, protams, ir ārkārtīgi da�āda. Blakus rūpīgi dokumentētiem atmiņu tēlojumiem tur ir tādi, kas ar vieglu roku sarakstīti, paļaujoties vienīgi uz atmiņu; da�i darbi ir publicēti ar mazu laika atstarpi no aprakstītajiem notikumiem, citi � pēc vairākiem gadu desmitiem. Autoru polītiskie uzskati (kas laika gaitā da�kārt radikāli mainīju�ies), sabiedriskais stāvoklis un dzīves ievirze glu�i dabiski dod zināmu iekrāsojumu �iem darbiem, taču diezgan bie�i jāsastopas arī ar atmiņām, kur pārsvarā apoloģija un polemika, un sakarā ar to apzinīgi izdarīti da�ādi sagrozījumi vai arī noklusēti svarīgi fakti. Pie �vilku bedrēm�, ar ko jāsastopas �īs literātūras izmantotājam, pieskaitāmas arī viena otra memuāru sacerētāja literārās zādzības, t.i. �āds autors par savām atmiņām uzdod to, ko viņ� norakstījis no citām grāmatām un bro�ūrām. Diezgan parastas ir kļūdas, kas radu�ās aizmār�ības vai pavir�ības dēļ � nepareiza notikumu lokalizācija laikā un telpā, samainītas vai �piedzejotas� personas, kas piedalīju�ās da�ādos pasākumos u.tml.

Ģenerāļa Kārļa Goppera atmiņas � Četri sabrukumi (Rīgā 1920), Strēlnieku laiki (Rīgā 1931) un ģenerāļa Rūdolfa Bangerska Mana mū�a atmiņas, I (Kopenhāgenā 1958) ir interesantas jau tādēļ, ka abi �ie latvie�u strēlnieku pulku biju�ie virsnieki bija Vācie�a kaŗabiedri Krievijas ziemeļu frontē, bet pēc tam cīnījās pretējā pusē (Kolčaka armijā) pilsoņu kaŗā. Bangerskis savas atmiņas diem�ēl rakstīja mū�a pēdējos gados un nepaguva tās pabeigt; tajās nav tikpat kā nekā par pilsoņu kaŗu Sibirijā 1918.-1919. g. Daudz da�ādu autoru ir sacerēju�i īsākus atmiņu tēlojumus par �strēlnieku laikiem�, kas izkaisīti pa da�ādiem �urnāliem un rakstu krājumiem. Tie palīdz izprast strēlnieku mentalitāti, viņu ikdienas dzīvi ierakumos un atpūtā un izgaismo vienu otru detaļu notikumu gaitā.

Latvie�u virsnieku dēkas pretlielinieciskajā pagrīdē aprakstītas leitnanta Sergeja Staprana atmiņās Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules (Rīgā 1928) un kapteiņa Indriķa Reinberga memuāru grāmatās (Piektā fronte, Rīgā 1935 u.c.). Autori raksturo tā laika vidi, latvie�u strēlniekus Krievijā (S. Staprana darbā ir arī da�as liecības par Vācieti Rīgas frontē) un pretlieliniecisko organizāciju darbību; viņu relācijas ir interesanti salīdzināt ar K. Goppera Četriem sabrukumiem un padomju materiāliem.

Da�i Rietumu diplomāti, slepenie aģenti un �urnālisti revolūcijas un pilsoņu kaŗa laikā ir biju�i vai nu tie�ā saskarē ar latvie�u strēlniekiem, vai arī novēroju�i viņu aktīvo uzstā�anos. No �īs liecinieku grupas vispirms jāmin angļu diplomātiskā aģenta R.H.B. Lokarta (Lockhart) Memoirs of a British Agent (New York 1933), kuŗā aprakstīts mēģinājums pārdabūt antantes pusē latvie�u strēlniekus, un kas iegājis vēsturē ar apzīmējumu �Lokarta afēra�. Sājā pasākumā lielā mēra bija iejaukts arī angļu veiklais aģents S.G. Reilijs (Reilly-Rosenblum), kuŗa atmiņas izdotas pēc viņa nāves (Londonā 1932). [35] Tāpat da�i interesanti vērojumi ir angļu slepenā dienesta aģenta G. Hilla (George Hill) grāmatā (Londonā 1932). Latvie�u strēlnieki parādās arī prokomūnistiskā amerikāņu �urnālista D�ona Rīda (John Reed) darbā Ten Days That Shook the World (New York 1919), bet Vācie�a darbība apskatīta laikrakstā Manchester Guardian korespondenta F. Praisa (Philips Price)grāmatā My Reminiscences of the Russian Revolution (London 1921).

Ar zviedru militāro ata�eju ziņojumiem no Pēterpils 1917.-1918. g. man bijis iespējams iepazīties Kaŗa archīvā (Krigsarkivet) Stokholmā. Taču tas izrādījās gau�ām trūcīgs ziņu avots. Turpretī Pēterpilī akreditēto antantes vēstnieku (J. Noulens u.c.) memuāros ir da�as ziņas, kas noderēju�as �im apcerējumam.

Latvie�u polītisko un sabiedrisko darbinieku atmiņu skaitā izceļas diplomāta Jāņa Seska saturīgais darbs Latvijas valsts izcel�anās pasaules kaŗa notikumu norisē (Rīgā 1938), kuŗā reģistrēti interesanti novērojumi un vērtējumi par latvie�u strēlniekiem Krievijā. Padomju varai ārkārtīgi nozīmīgās cīņas pie Kazaņas 1918. gadā palīdz apgaismot sociāldemokrata un bij. Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna memuāri Laikmetu maiņā, I (Liding� 1961). [36] Visai subjektīvas, bet arī ļoti atklātas un tie�as ir advokāta V. Beķera Manas atmiņas par Latvijas valsts nodibinā�anās laikmetu (Rīgā 1925). Svaigi tvertas laikmeta ainas un refleksijas ir profesora Egona Dārziņa dienasgrāmatā Pavasara straumes, 1916-1920 (Linkolnā 1961) un rakstnieces Ivandes Kaijas no Rīgas horizonta izdarītajās piezīmēs par laiku no 1918. līdz 1921.gadam � Mana dienasarāmata (Rīgā 1931).

Daudz pieredzēju�ā �urnālista Jāņa Bankava grāmata 1919. gads. Lielo notikumu mazās epizodes (Rīgā 1935) diem�ēl ir pavir�i un oportūnistiski uzrakstīta (pieglaimo�anās K.Ulmanim). Turpretī atmiņu krājumā Ģenerālis Jānis Balodis (Rīgā 1931) ir da�as vērā liekamas liecības (A. Plensnera u.c.). Latvie�u mazinieku un lielinieku cīņas LSD IV (Briseles) kongresā attēlo sociāldemokrata Voldemāra Caunes īsās, bet faktiem bagātās Konspiratora piezīmes (Rīgā 1931).

Rakstnieka, mācītāja un polītiķa Andrieva Niedras masīvajā apoloģijā Tautas nodevēja atmiņas, I-IV (Rīgā 1923-1934) [37] kā nekā ir da�i nozīmīgi dokumenti un asprātīgi laikabiedru raksturojumi. Viens no viņa pretiniekiem, Latvijas pagaidu valdības loceklis Spricis Paegle, lai arī ne glu�i bez kļūdām, ir atstājis visumā lieti�ķīgu un solīdu laikmeta liecību savā darbā Kā Latvijas valsts tapa (Rīgā 1923). Atzīmējams, ka savdabīgā filozofijas profesora Pētera Zālītes grāmatās Latvie�u tautas dvēsele (2. izd. Rīgā 1932) un Vācu varas pastari Latvijā (Rīgā 1925) ir atmiņu fragmenti, kas var interesēt vēsturniekus.

Liels skaits īsāku atmiņu skicējumu iespiests Latvijas neatkarības laika un trimdas periodikā. Jāpiezīmē, ka trimdā iznāku�o latvie�u memuāru standarts, ar maz izņēmumiem, ir visai zems. [38]

Apmēros ievērojama ir pretkomūnistisko krievu vadoņu un trimdinieku (padomju terminoloģijā: krievu baltgvardu) memuāru Literātūra un dokumentārie apraksti (�urnālā Archiv Russkoj Revoljucii u.c.). Polītiskā ziņā autori veido ļoti heterogēnu grupu � no sociāldemokratiem līdz da�ādu nokrāsu monarchistiem. �īs liecības starp citu rāda �o aprindu noskaņojumu, polītiskos mērķus un kā tās vērtēja latvie�u strēlnieku nozīmi pilsoņu kaŗā. Arī par strēlnieku darbību ziemeļu frontē līdz oktobŗa revolūcijai ir da�as ziņas krievu trimdinieku darbos. Kādreizējais Baltijas militārais ģenerālgubernators P.G. Kurlovs grāmatā Gibel� imperatorskoj Rossii (Ķeizariskās Krievijas bojā eja, Berlīnē 1923) pieskaŗas latvie�u strēlnieku bataljonu dibinā�anai, bet ģenerālis V. Gurko (B. Gourko) savās 1918. gadā Londonā izdotajās atmiņās � Ziemsvētku kaujām. Samērā daudz par pulkvedi Vācieti un strēlniekiem runā Krievijas pagaidu valdības komisārs ziemeļu frontē Vojtinskis (W.S. Woytinsky) grāmatā Stormy Passage (New York 1961); taču �ai darbā ir vairākas acīm redzamas kļūdas, kas radu�ās aizmār�ības dēļ. Aleksandram Kerenskim (Kerenskij, Kerensky) bija daudz nepatīkamu piedzīvojumu, un da�os jautājumos viņ� ir �negribīgs liecinieks�: par savu nostāju nacionālajā jautājumā, par latvie�u strēlniekiem u.c. Tas sakāms sevi�ķi par viņa grāmatu_The Catastrophe_ (New York - London 1927). Vecās krievu impērijas koloniālo raksturu gribot negribot labi parāda ģenerāļa A.I. Deņikina atmiņas The Russian Turmoil (London 1922) un Očerki russkoj smuty (Apcerējumi par krievu jukām), kas iznāca piecās daļās (Paris-Berlin 1921-1925). Polītiskā un militārā avantūrista Bermonta-Avalova (Bermondt-Awaloff) apcerējums Im Kampf gegen den Bolschewismus (Gl�ckstadt-Hamburg 1925) veido pāreju no krievu trimdinieku rakstu liecībām uz to Literātūru, ko sacerēju�i vācu brīvprātīgie kaŗotāji Baltijā, t.s. Baltikumk�mpfer ar �polītisko ģenerāli� grāfu R. fon der Golcu (Goltz) priek�galā.

Padomju Savienībā pēc Staļina nāves vairāki dzīvi paliku�ie revolucionārie darbinieki ir laidu�i klajā savas atmiņas, kuŗām kā izziņas avotam visai ierobe�ota nozīme, salīdzinot ar līdzīgiem apcerējumiem divdesmitajos gados. No tiem atzīmējami M.D. Bonč-Brujeviča, P.D. Maļkova un Z. Ord�onikidzes darbi. Sarakstīts arī lielāks skaits biogrāfiju par rehabilitētiem �personas kulta laikmeta� upuŗiem un par jaunu izdoti da�i viņu agrāk publicētie un vēlāk aizliegtie apcerējumi, kas diem�ēl parasti vairāk vai mazāk pārrediģēti. Teiktais, protams, vēl lielākā mērā attiecas uz tiem darba rezultātiem, kas �ajā laukā panākti Padomju Latvijā. To uzskatāmi parāda neliela teksta analīze publikācijā 1917. gads Latvijā, Revolūcijas dalībnieku atmiņas (Rīgā 1957). Da�i atmiņu tēlojumi �ai grāmatā ir pārņemti no Latvju strēlnieku vēstures, I:2 (Maskavā 1928), kāpēc tos iespējams salīdzināt. Izrādās, ka jaunajā izdevumā izdarīti vairāki zīmīgi svītrojumi un pārgrozījumi:

  1. A. Feldmaņa atmiņās jaunajā izdevumā (219. lp.), kur minēts sociāldemokratu (lielinieku) skaits latvie�u strēlnieku pulkos, svītrots teikums: �Priek� krievu armijas kaŗaspēka daļām tas ir pasakains procents� (L.S.V., 1:2, 90. lp.).

  2. J. Fabriciusa atmiņās par padomju varas nodibinā�anu 12. armijas rajonā 1928. gada izdevumā (403. lp.) teikts: ��o atbildīgo uzdevumu (...) mēs nevarējām uzticēt nevienam citam kā tikai latvie�u strēlnieku pulkiem (...)�; 1957.gadā iespiests: ��o atbildīgo uzdevumu (...) XII armijas rajona Kara revolucionārā komiteja uzticēja latvie�u strēlnieku pulkiem (...)� (341. lp.).

  3. K. Gaiļa atmiņas par Kaŗa revolucionāro komiteju Latvija ir visnotaļ pārveidotas: daudz teksta svītrots un atliku�ajā izdarīti da�ādi �pārlabojumi�. Pirmpublicējumā autors salīdzina oktobŗa revolūcijas norisi Latvijā un Krievijā, konstatējot, ka �Latvijā nenotika nekāda svārstī�anās un ceļu meklē�ana� (385. lp.). 1957. gada izdevumā �is teikums nosvītrots.

Runājot par oktobŗa dienām ziemeļu frontē, K. Gailis rakstīja 1928.gadā (387. lp.): �Tajā momentā vienīgais revolucionāri organizētais Revolucionārās Komitejas kaŗaspēks sastāvēja no latvie�u strēlnieku pulkiem frontē. (...) Ar krievu kaŗaspēka daļām bija daudz bēdīgāka lieta (...).� Jaunajā izdevumā svītrots pēdējais teikums un vārds �vienīgais� iepriek�ējā teikumā.

Teksta turpinājumā svītrots autora norādījums par �latvie�u strēlnieku izcilus nozīmi revolūcijā�, kas �komitejas darbībā un revolūcijas gaitā galveno lomu uzlika latvie�u strēlniekiem�, tāpat arī viss nāko�ais teikums: �Komitejas darbojo�ais sastāvs pastāvēja gandrīz vienīgi no latvie�u strēlniekiem un galvenās operācijas tika izvestas no latvie�u strēlniekiem� (_L.S.V.,_I:2, 388. lp.).

Drīz pēc oktobŗa revolūcijas latvie�u strēlnieki okupēja arī 12. armijas organizatorisko centru � Valku, nodibinot tur padomju varu. K. Gailis raksta, ka Valkas ieņem�anai nozīmēts arī viens krievu (Novoladogas) pulks � �kuŗ� tika pievienots galvenā kārtā /tādēļ/, lai nedotu iemeslu vest pret �o operāciju nacionālu kūdī�anu� (390. lp.). �ī paskaidrojuma nav jaunajā izdevumā, tāpat svītrots arī norādījums, ka Pēterpils proletariātam �da�as dienas pēc oktobŗa sacel�anās vajadzēja prasīt aktīvu pabalstu no Latvijas frontes� (389. lp.) u.t.t. No visiem atmiņu tēlojumiem �izrediģēts� laukā Trocka vārds, un latviskie apzīmējumi �lielinieki� un �mazinieki� aizstāti ar krieviskajiem � �boļ�eviki� un �meņ�eviki�.

�is ekskurss apgaismo vienu no svarīgākajiem noteikumiem, kas jāievēro tagadējai padomju historiogrāfijai: nedrīkst radīt �aubas par _progresīvās lielās krievu tautas vadītāju nozīmi_vēsturiskajā attīstības procesā, pārāk atklāti un objektīvi attēlojot nekrievu ietekmi Krievijas vēstures norisēs, vienalga, vai tas attiektos uz senākiem laikiem (piemēram, vikingu laikmetu), vai uz revolucionārās kustības izaugsmi un padomju varas nodibinā�anu (par �o conditio sine qua non vairāk nāko�ajā nodaļā). Lai sasniegtu �o mērķi, Padomju Savienībā joprojām tātad falsificē sekundārus vēstures avotus (nevēlamos primāros avotus vienkār�i nepublicē), lai gan atbildīgi partijas darbinieki oficiāli ir nosodīju�i vēstures vilto�anu �personas kulta periodā�.

Bie�i vien ir visai grūti noteikt �īs izrīcības apjomu, jo iespējas kritiski un komparātīvi izvērtēt padomju publikācijas ir ierobe�otas. Taču vienmēr jāpatur prātā brīdinājums: visi pēc Staļina nāves Padomju Savienībā sarakstītie vai par jaunu izdotie revolucionāro darbinieku memuāri, tāpat arī īsāki atmiņu tēlojumi, ir padoti minētajam noteikumam un tāpēc vairāk vai mazāk falsificēti.

Tā kā �ai monogrāfijā bija nepiecie�ams zināmā mērā izsekot tā laika polītiskajām cīņām un diskusijām, tad esmu centies pēc iespējas izmantot polītiskas bro�ūras, pamfletus, partiju programmas, uzsaukumus un rakstus periodikā.

Pirmā pasaules kaŗa un jo sevi�ķi revolūcijas laika prese ir bijusi liels atbalsts darbā. Pēc februāŗa revolūcijas līdz ar citām pilsoniskām brīvībām Krievijā pasludināja preses brīvību, ko lieliniekiem pēc oktobŗa apvērsuma tikai pamazām izdevās noslāpēt. Bet arī vēl pilsoņu kaŗa gados pa�u lielinieku laikraksti bija visai brīvdomīgi un atklāti, salīdzinot ar viņu preses attīstību vēlākā laikā. Laikraksti atspoguļo ne vien toreizējo noskaņojumu, polītiskās un sabiedriskās debates un dzīves apstākļus, bet tur publicēts daudz rīkojumu, likumu, militāru pavēļu un ziņojumu, da�ādu kongresu un apsprie�u protokoli, rezolūcijas un lēmumi, intervijas, �ziņojumi no vietām� u.t.t. Tādā kārtā laikraksti ir palīdzēju�i aizstāt da�u labu robu padomju avotu publikācijās un ļāvu�i konkrētāk un niansētāk attēlot laikmeta norises.

Pirmkārt, protams, izlietoti latvie�u strēlnieku laikraksti � Brīvais Strēlnieks, Latvju Strēlnieks, Latvijas Komūnas Strēlnieks u.c., tāpat kā latvie�u sociāldemokratu (lielinieku un mazinieku) un pilsoņu preses izdevumi, kas tai laikā iznāca gan Latvijā, gan vairākās Krievijas pilsētās � Pēterpilī, Maskavā, Pliskavā u.c. Taču arī �ai materiālā ir robi, jo ne vienmēr bijis iespējams iegūt pilnus laikrakstu komplektus (t.i. mikrofilmas no �iem laikrakstiem).

No krievu preses izdevumiem izlietoti Russkij Invalid, Pravda, Izvestija, �izn� Nacional�nostej u.c.

Samērā interesanta informācija iegūta arī no zviedru preses, īpa�i no kreisā spārna laikrakstiem. Jāievēro, ka pasaules kaŗa un Krievijas revolūcijas laikā Stokholma bija ievērojams starptautisku intrigu, propagandas un informācijas centrs; tā bija arī transita mezgls ceļotājiem un bēgļiem no Krievijas uz Rietumeiropu un otrādi. Tādēļ tur saplūda daudz da�ādu ziņu un liecību, no kuŗām daļa nonāca laikrakstos.

Izlietotas arī ziņas par Vācieti laikrakstā _New York Times_un Rīgas vācu avīzē Rigasche Rundschau. Bez tam izmantots Sigtūnas legāta laikrakstu izgriezumu archīvs (Sigtunastiftelsens klipparkiv)un Zviedrijas ārlietu ministrijas laikrakstu izgriezumu krājums Valsts archīvā (Utrikesdepartementets tidningsklippsamling i Riksarkivet).

Pēc PSKP XX kongresa 1956. gadā latvie�u un krievu padomju presē ir parādījies lielāks skaits rakstu par Vācieti, latvie�u strēlniekiem, ievērojamiem latvie�u lieliniekiem un augstākiem virsniekiem no revolucionāro cīņu laikiem. Tur atrodami da�i noderīgi biogrāfiski dati un viens otrs norādījums par jaunatrastiem vēstures materiāliem.

Diskusijas un piemiņas raksti par strēlniekiem un viņu vadoņiem latvie�u tagadējā trimdas presē galvenokārt atklāj tās lielās domstarpības, kas joprojām saistās ar �iem vēstures jautājumiem.

Esmu intervējis (pa daļai sarakstes ceļā) personas, kam bijusi saskare ar Vācieti un vīrus, kas pa�i biju�i �ai apcerējumā attēloto notikumu aculiecinieki. Vairāki man agrāk nepazīstami cilvēki (Vācie�a māsasdēli ASV, vecie strēlnieki u.c.) pa�i ir devu�i man interesantus norādījumus. [39] Turpretī visi mēģinājumi iegūt kontaktu ar Vācie�a sievu un meitām, kas pēc da�ām ziņām piecdesmito gadu beigās dzīvoja ASV un Rietumvācijā, [40] beidzās nesekmīgi.

Latvie�u strēlnieku spraigās un sare�ģītās kaŗa gaitas pasaules kaŗā un Krievijas revolūcijā ir devu�as vielu daudziem literāriem darbiem � prozā un dzejā (strēlniekus apdzejoju�i ne vien latvie�u, bet arī vairāki cittautu dzejnieki). �ī literātūra da�kārt izlietota propagandas nolūkos, [41] un tā atstājusi pēdas arī vēstures debatēs. Daļa rakstnieku un dzejnieku pa�i ir biju�i strēlnieku rindās vai arī pazīstami kā aktīvi revolucionāri; viņi bie�i vien izmantoju�i savu pieredzi, reāli attēlojot tā laika vidi, strēlnieku mentalitāti, stāju un �argonu. Uz �o literātūru vietumis norādīts arī turpmāk.

No ļoti pla�ās vēstures literātūras par apskatāmo laikmetu, it īpa�i par Krievijas revolūciju, galvenokārt izmantoti darbi, kuŗu autori izlietoju�i man nepieejamus vēstures avotus (vairāki pēdējos gados izdotie latvie�u un krievu padomju vēsturnieku pētījumi), vai arī vispār nozīmīgā veidā virzīju�i uz priek�u da�ādo problēmu izpēti.

�ai nodaļā esmu mēģinājis raksturot da�ādas vēstures materiālu grupas, kas noderēju�as monogrāfijai par latvie�u strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti. No katras grupas esmu izvēlējies vairākus piemērus, kas pa daļai novērtēti; sīkāka avotu kritika izdarīta turpmākajā darba gaitā. (Monogrāfijas pirmajā daļā, protams, izlietoti materiāli, kas attiecas uz laiku līdz 1917. gada beigām).

Materiāli apzināti un vākti LPSR Zinātņu Akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas J. Misiņa latvie�u grāmatu nodaļā un LPSR Valsts revolūcijas muzejā Rīgā, Strādnieku kustības archīvā (Arbetarr�relsens arkiv)un Karaliskajā bibliotēkā Stokholmā, Universitātes bibliotēkā Helsinkos, Stokholmas universitātes Slavu institūta bibliotēkā un Valsts bibliotēkā Mārburgā (Staatsbibliothek der Stiftung Preussischer Kulturbesitz, agrākā Westdeutsche Bibliothek).Daļa materiālu iegūta (mikrofilmās) no Ļeņina bibliotēkas Maskavā, no Ņujorkas un Čikāgas publiskajām bibliotēkām un no atsevi�ķiem grāmatu krājējiem. Izpalīdzīgi biju�i mani kollēgas un vairāki kultūras darbinieki Rietumeiropā, Latvijā un ASV. Par to viņiem sirsnīgs paldies.

*

Kā redzams no iepriek�ējā pārskata, mani avoti ir diezgan nepilnīgi. Liela daļa no izmantotā vēstures materiāla ir polītisku kaislību, personisku simpātiju un antipātiju ietekmēta. Vairums publicēto pirmavotu ir izraudzīts tā, lai tas atbilstu PSKP un krievu nacionālajam viedoklim. Padomju Savienības archīvi par revolūcijas periodu rietumvalstu pētniekiem nav pieejami.

Esmu bijis spiests lielā mērā izlietot sekundārus avotus, kam bie�i vien ap�aubāma vērtība, un tomēr da�i posmi Vācie�a dzīvē ir paliku�i nenoskaidroti. Uz daudziem jautājumiem nav bijis iespējams rast skaidru atbildi, par daudz ko man nācies aizbildināties. Apzinos, ka uzdevumu nav bijis iespējams pilnā mērā un nekļūdīgi atrisināt. Tas ir mēģinājums pēc iespējas attīrīt kādas laika tecējumā ar un bez cilvēku nodoma aizputinātas pēdas. Es tomēr ceru, ka man arī tādā veidā izdosies parādīt joprojām aktuālās Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara vēstures problēmas jaunā aspektā un izlabot da�u labu kļūdu līdz�inējā historiogrāfijā.

Padomju vēstures rakstniecība ir spiesta sekot partijas norādījumiem un pamācībām; tā gribot negribot ir svārstījusies starp tendenciozu (padomju terminoloģijā: �no principiālām un partejiskām pozīcijām�) vēstures attēlo�anu un rupju vēsturiskās patiesības un vēstures avotu vilto�anu. Rietumvalstu pētnieki pa lielākai daļai tikai ar milzīgām grūtībām spēju�i iedziļināties un iejusties Austrumeiropas vēstures problēmās. Bie�i vien viņi piegāju�i savam darbam ar pieņēmumiem, kam maz sakara ar reālajiem apstākļiem Austrumeiropas telpā. Tas, protams, nav palicis bez nelabvēlīgām sekām, kaut arī atsevi�ķos jautājumos sasniegti teicami rezultāti.

Tādēļ nāko�ajā nodaļā sakāmi da�i vārdi par historiogrāfiju �ajā laukā.

(Turpinājums JG77-78)

NORĀDES

[1] Cit. pēc zviedru laikr. Social-Demokraten, 8.l2.17., 1. lp.: DzA, 23.12.17. nr 92, 2. lp. sniedz izvilkumus no M. Gorkija raksta laikraksta Novaja �izņ_19. dec. numurā, kur pla�āk motivēta viņa negatīvā nostāja pret lielinieku diktatūru: �Proletāriāts nekur un neko nav uzvarējis (...) Idejas nevar tikt uzvarētas ar fizisku spēku, uzvarētāji parasti ir augstsirdīgi, bet proletariāts nav augstsirdīgs (...) Cilvēks tiek vērtēts tikpat lēti kā agrā�k. �Jaunā priek�niecība� tikpat rupja un jezuītiska kā agrākā, tikai ārīgi vēl mazāk noslīpēta (...) Kā agrāk ņem kukuļus un kā lopus dzen cilvēkus baros pa cietumiem (...) Nav ģifts ļaunākas par varu pār cilvēkiem. To mēs nedrīkstam aizmirst, lai vara mūs nesaģiftētu, pārvēr�ot cilvēkēdājos, pret kuŗiem mēs visu mū�u cīnīju�ies.�; amerikāņu �urnālists D�ons Rīds (John Reed), kas revolūcijas dienās bija Krievijā, rakstīja savā grāmatā_Ten Days That Shook the World, New Yprk 1919 (117. lp.): �That the Bolsheviki would remain in power longer than three days never occurred to anybody � except perhaps to Lenin, Trotzky, the Petrograd workers and the simpler soldiers.�

[2] Daudz �ādu ziņojumu un pareģojumu ir arī neitrālas Zviedrijas presē. Skat., piem, Social-Demokraten, 2.8.18.: �Vai Ļeņina dziesma jau galā?�: Nya Dagligt Allehanda, 27.10.18,: �Kad lielinieku vara reiz ies bojā, tad dro�i vien tikai da�s retais latvie�u strēlnieks izglābsies no patiesi pelnītās sodības, kas tiem sagaidāma no viņu mocītās un apsmietās krievu tautas�; idem, 6.12.18.:
�Kop� vācie�i atvilku�i savu kaŗaspēku, lielinieku dienas ir skaitītas�; idem, 14.12.18.: �Lielinieki domā par kapitulāciju�; G�teborgs Morgonpost, 1.10.19.: �Padomija oficiāli paziņojusi, ka tā gatava kapitulēt, Prasa netraucētu izbrauk�anu uz Dienvidameriku 12 vadoņiem, to vidū Ļeņinam un Trockim�; Atfontidningen, 3.10.19.: �Ziņo, ka Ļeņins esot gāzts (...)�; idem, 17.10.19,: �Domā, ka Deņikins pēc pāris nedēļām varēs būt Maskavā.�; Nya Dagligt Allehanda, 6.10.19.: �Lielinieku varas gā�anu var gaidīt pēc pāris mēne�iem.�; Svenska Dagbladet, 6.10.19.: �Maksims Gorkijs tic padomju varas kri�anai.�; idem, 14.10.19.: �Lielinieku armijā sabrukums. Deņikins būs Maskavā pēc mēne�a (...) Komisāri domā bēgt uz Turkestanu.�; _Stockholms Tidningen,_16.10.19.: �Petrograda jau kapitulējusi?�; Svenska Morgonbladet, 18.10.19.: �Lielinieku vara sava sabrukuma priek�vakarā.�; Politiken, 21.10.19.: �Visas pilsoņu sirdis dauzās sasprindzinātās un priecīgās gaidās uz padomju re�īma kri�anu (...)�; Stockholms Tidningen, 1.12.20.: �(...) kad �ī lielgabalu gaļa būs iztērēta, lielinieku valsts stāvēs savas Sevastopoles /t.i. sakāves/ priek�ā (...)�

[3] Skat. D. Shub, Lenin, Stockholm 1949, XIII un XIV nod.; tāpat I. Deutscher, The Prophet Armed, Trotsky: 1879-1921, London - New York - Toronto 1954, 327 ff.

[4] P. Akm. /A. Feldmaņa/ atmiņas �urnālā Celtne, Maskavā 1930, nr 3, cit. pēc laikr. Literatūra un Māksla, Rīgā 1957, nr 16, 2. lp.; skat arī A. Laicēna atminas, L.R.S., II, 283.-284. lp.

[5] Cit. pēc zviedru laikr. Social-Demokraten, 22.1.18., 3. lp.; visai pesimistiski noskaņots bija arī publicists J. Bankavs ievadrakstā �Tagadējais laiks� (DzA, 25.11.17. nr 84, 1. lp.): �Kļūda ir vēsturiska (...) Nāks ilgi nabadzības, posta un verdzības gadi. Cie�anās krievu darba tautai nāksies dzīves un brīvības cīņu no jauna sākt, lai panāktu evolūcijas ceļā to, ko viņa neprata panākt revolūcijas ceļā.�

[6] Skat., piem., R.R. Abramovitsh, The Soviet Revolution 1917-1939, London 1962; W. Baumgart, Deutsche Ostpolitik 1918. Von Brest-Litovsk bis zum Ende des ersten Weltkrieges, Wien und M�nchen 1966; E.H. Carr, The Bolshevik Revolution 1917-1923, I-III, London 1950-53 /ziņas par Vācieti ir nepareizas/; W.H. Chamberlin, The Russian Revolution 1917-1921, I-II, New York 1935 (jauns izd. 1957); I. Deutscher, _op.cit.; idem, Stalin, a Political Biography,_Oxford 1949; J. Erickson, The Soviet High Command 1918-1941. London 1962; D. Footman, Civil War in Russia, London 1961; C. Grimm, Jahre deutscher Entscheidung im Baltikum 1918/19, Essen 1939; idem, Vor den Toren Europas 1918-1920, Geschichte der Baltischen Landeswehr, Hamburg 1963; Illustrierte Geschichte des B�rgerkrieges in Russland 1917-1921, hrsg. von J. Thomas, Berlin 1929; Ph. Price My Reminiscences of the Russian Revolution, London 1921; D. Shub, _op.cit.:_G. Stewart, The White Armies of Russia. New York 1933; L. Trockij, Moja �izņ, Riga 1930 (vācu izd.: L. Trotzki, Mein Leben, Berlin 1930); L. Trotsky, Stalin, 3rd ed. New York - London 1946; G. Welter, Histoire de la Russie Communiste (1917-1935), Paris 1936: idem, La guerre civile en Russie 1918-1920, Paris 1936; D. Wheatley, Red Eagle, London 1938; W.S. Woytinsky, Stormy Passage, a Personal History through Two Russian Revolutions to Democracy and Freedom: 1905-1960. New York 1961 u.c.

[7] Boļ��aja Sovetskaja �nciklopedija, 1 .izd. Moskva 1928, IX, 100. lp.; līdzīgi arī Malaja Sovetskaja �nciklopedija, 2. izd., Moskva 1934, II, 262. lp. No padomju enciklop. ziņas par Vācieti pārņēmusi LE, III, 2543. lp.; pla�āka Vācie�a biografija, ko sarakstījis U.Ģ., iespiesta LE Papildinājumos, 201. lp.; Vācie�a nāves datums (1938. gada 28. jūlijs) pirmo reiz parādās Malaja Sov. �nc. 3. izd., 176. lp. (slejā).

[8] Vācietis, II, 41. lp.; arī PAP, 319. lp.

[9] Vācietis, I, V lp.; PAP, 308.-309. lp.

[10] Vācietis, II, 1. lp.; PAP, 320. lp.

[11] ��īs grāmatas otrā daļā ir izdarīti da�i saīsinājumi kā technisko, tā arī redakcijas iemeslu labad.� (Vācietis, II, 2. lp.; PAP, 320. lp.); LKP dokumentos bez tam atrodams �āds P. Stučkas paskaidrojums: �Arī to /strēlnieku vēstures sarakstī�anu/ nav bijis iespējams veikt, jo nav bijis cilvēku, kas savāktu un apstrādātu materiālus. Bija jāķeŗas pagaidām ar pārlabojumiem un piezīmēm pie tāda darba drukā�anas kā Vācie�a grāmata. Mūsu strēlnieki ir pelnīju�i, lai arī �o darbu neatstātu novārtā.� Skat. LKP V II kongress (...) 1923. g. Protokoli un rezolūcijas, LKP izdevn. Spartaks /Pliskavā/ 1924, 18. lp.

[12] L.R.S., I,342-343. lp.

[13] LME, I, 584. lp.; skat. arī A. Vilsona rakstu nedēļas laikr. Literatūra un Māksla, Rīgā 1958, nr 23 un E. Plinka, �Latvie�u komjaunatnes un pionieru prese Padomju Savienībā�, rakstu krājumā Cīņas balsis, Rīgā 1959, 511. lp.; par apgādiem �Prometejs� un �Spartaks� da�as ziņas ir arī rakstā_LKP vēstures apcerējumi,_ PLK, 1963, nr 5, 62.-63. lp.; par apgāda �Prometejs� likvidē�anu skat. vēl Dz. Vīksna, Latvie�u kultūras un izglītības biedrība �Prometejs� Padomju Savienībā, ZAV, 1966, nr 9 (230), 11. lp.

[14] Par latvie�u kultūras un izglītības darbu Padomju Savienībā, ko sagrāva 1937. gadā skat. Dz. Vīksna, op.cit.; par gleznu iznīcinā�anu skat. E. Mi�ke, �Valsts latvie�u teātris �Skatuve� 1919.-1938. gadā Maskavā� (Atmiņas), Rīgā 1963, 159. lp. un U.Ģ/ērmanis/, �Kas viņiem labāk patīk. Saruna ar latvie�u padomju rakstniekiem Stokholmā�, Laiks, 15.1.64. nr5, 3. lp.; cf idem, Zili stikli, zaļi ledi. Rīgas piezīmes, /Ņujorkā/ 1968, 171, un 240. lp. (padomju latvie�u vēsturnieki izsakās par minētajiem jautājumiem).

[15] Par �lielajās tīrī�anas� likvidētajiem ievērojamiem latvie�u tautības militārajiem darbiniekiem un latvie�u komūnistiem, kas ieņēma augstus amatus padomju valsts un partijas aparātā skat. cita starpā Boris Souvarine, Stalin, 2:a uppl., Stockholm 1940, 372., 377.-379. un 399. lp., kur minēti �ādi vārdi: Alksnis, Apse, Boķis, Eiche, Eidemanis, Feldmanis, Kaktiņ�, Knoriņ�, Lācis, brāļi Me�lauki, Miezis, Ozoliņ�, Peters, Reķis, Rudzutaks, Smilga. Taču tie ir tikai atsevi�ķi piemēri, jo iznīcināto latvie�u skaits, kas toreiz ieņēma vairāk vai mazāk atbildīgus amatus Padomju Savienībā jāskaita tūksto�os; skat arī Walter Kolarz, Russia and Her Colonies, 3rd ed., London 1956, 107. lp.

[16] Vācietis, I, 7. lp; PAP, 306. lp.; par Vācie�a pūlēm iegūt atļauju atgriezties Latvijā 1921. gadā rakstīja arī Rīgas laikraksti. Skat., piem., Rigasche Rundshau, 9.7.21. nr 151, 2. lp. (�Flucht aus dem Paradies�), _idem,_10.8.21, nr 178, 6. lp. (�Die Familie des Generals Wahzeet�), un idem, 14.12.21. nr 284, 2. lp.(�General Wahzeetis�); par �o jautājumu skat. arī PAP, 43.-44. lp.

[17] �Da�i grib noliegt to lielo vēsturisko nozīmi, kuŗa bez �aubām pieder latvie�u divīzijai. Citu varoņdarbi tiek drīz aizmirsti. Tos aizmirst visātrāk tie, kuŗiem pa�iem nav ko ierakstīt vēstures lapās.� (Vācietis, I, 125. lp.; _PAP,_236. lp.)

[18] Ar nosaukumu Pa aizputinātām pēdām Vācie�a darbu par jaunu izdeva �Daugavas� apgāds Stokholmā 1956. gadā. Pirmo daļu pārspieda negrozītu, bet otru (lai nepārsniegtu ieplānotā sējuma apmērus) � pa daļai atstāstītā veidā. Jaunajam izdevumam es pievienoju divus apcerējumus ar historiografisku un biogrāfisku saturu, kā arī kommentārus un izmantotās Literātūras sarakstu (visai nepilnīgu). Vācie�a darba otras daļas fotokopijas ir deponētas Karaliskajā bibliotēkā Stokholmā.

[19] Ra /R. Bērziņ�/, Piezīmes par _Latvju strēlnieku vēstures_1. sējuma otru daļu, L. R.S., I, 342.-343. lp.

[20] �is Vācie�a apcerējums uzņemts arī rakstu krājumā �tapy bol��ogo puti. Vospominanija o gra�danskoj vojne, Moskva 1962; tas izdots arī latviski � Lielā ceļa posmi. Atmiņas par pilsoņu karu, Rīgā 1964 (Vācie�a apcerējums aizņem 274.-288. lp.).

[21] �Tri vstreči s Leninym� (Trīs tik�anās ar Ļeņinu), Izvestijas svētdienas pielikums Nedelja, 1962, nr 7 un Sovetskaja Latvija, 21.2.62.; to pa�u rakstu latvie�u valodā iespieda Rīgas Balss, 28.3.62.; skat. arī �Stāsta pirmais padomju virspavēlnieks�, Cīņa, 23.11.63. (Vācie�a atmiņu fragments par kreiso eseru dumpi).

[22] Z. Nurgalifa, �Atradums archīvā, Virspavēlnieka autobiogrāfija�, Zvaigzne (Rīgā), 5.7.62. nr 13. 3.-4. lp.

[23] Skat. U. Ģērmanis, Zili stikli, zaļi ledi, 165. lp.; cf A. Sprēslis, �Pirmais virspavēlnieks�_, Rīgas Balss,_2.12.66. (A.S. �ai rakstā par Vācieti izsakās: �_Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņ� uzrakstīja daudz darbu par pilsoņu kara vēstures jautājumiem; daļa no tiem publicēta, bet daļu, kuriem ir liela zinātniska vērtība, pēdējā laikā atrada arhīvos. Maskavā pa�laik gatavo publicē�anai da�us no �iem darbiem._�)Cik man zināms, līdz 1969. gadam nekas vēl nav publicēts, ja neskaita iepriek� minēto rakstu �Trīs tik�anās ar Ļeņinu� padomju presē. U.Ģ.

[24] �Podpalkavnieks Jukums Vācietis � V. Zemgalijas Latvie�u Strēlnieku Bataljona komandiers� un �Atgādinājums 5-tā Zemgales Latvie�u Strēlnieku Bataljona Strēlniekiem�, Līdums, 4.3.16. nr 50, 5. lp.

[25] Par to skat. Vācietis, I, 132. lp.; PAP, 247, lp.

[26] Norādījumi par to ir bibliogrāfiskajā izdevumā Istorija sovetskogo ob�čestva v vospominanijach sovremennikov 1917-1957 (Padomju sabiedrības vēsture laikabiedru atmiņās 1917-1957), Moskva 1958, 128. lp.

[27] Latvju strēlnieku vēstures komisijas savāktie materiāli, kuŗus tā nebija paguvusi publicēt, ilgu laiku padomju pētniekiem nebija pieejami. A. Sprēslis par �iem materiāliem raksta: �Tagad tie atrodas LKP CK archīvā /Rīgā/. Starp tiem �Vācie�a darbi rokrakstā par pilsoņu kaŗa vēsturi, kuŗi līdz �im laikam diem�ēl nav ieraudzīju�i dienas gaismu.� Skat. A.I. Spreslis, Laty�skie strelki na stra�e zavoevanij Oktjabrja 1917.-1918. g. (Latvie�u strēlnieki Oktobŗa iekarojumu sardzē 1917.-1918.g.), Rīga 1967, 12. lp. /Ārzemju vēsturniekiem �is archīvs nav bijis pieejams. U.Ģ.

[28] 1963. gadā Hamburgā iznāca �ī K. Grimma darba jauns pārveidots izdevums ar titulu Vor den Toren Europas 1918-1920. Geschichte der Baltischen Landeswehr. Par to skat. J. fon Hēna (J�rgen von Hehn) rec. �urnālā Zeitschrift f�r Ostforschung, 1963, Heft 4, 763.-766. lp.

[29] Tas izdots latviski ar nosaukumu Revolūcijas dienas, Rīgā 1957.

[30] Pirmais sējums saucas LKP 1917. gadā, otrs � LKP 1918. un 1919.gadā. 1963. gadā Rīgā iznāca 1 sējuma krietni vien papildināts izdevums krievu valodā � Kommunističeskaja partija Latvii v Oktjabr�skoj revoljucii 1917.

[32] I. Deutscher, Stalin,Stockholm 1951, 237. lp.

[33] Otra pasaules kaŗa beigu posmā Vācijas ārlietu ministrijas archīvs nāca Rietumu sabiedroto rokās, kas to mikrofilmēja un pēc tam nodeva atpakaļ Vācijas Federatīvajai Republikai, kur �ie dokumenti tagad pieejami pētniekiem.

[34] Divdesmit apcerējumi no �īs retās grāmatas ievietoti P. Stučkas rakstu izlasē Par padomju varu Latvijā 1918.-1920. (Rīgā 1958), kas, papildināta ar kommentāriem un personu rādītāju, izdota arī krieviski � P. Stučka, Za sovetskuju vlast� v Latvii 1918-1920, Riga 1964.

[35] Lokarta un Reilija dēkas Krievijā aktualizējās 1966. gadā sakarā ar rakstiem angļu laikrakstos Times (14.3.66.) un Sunday Times, kā arī vācu �urnālā Der Spiegel (28.3.66. nr 14). Drīz pēc tam padomju prese publicēja intervijas ar pensionēto latvie�u čekistu Jāni Buiķi Maskavā, kas ar segvārdu �midchens (�mithens) 1918. gada vasarā kā aģents provokātors bija stājies sakarā ar Lokartu. Skat. Polkovnik V. Kravčenko, �Pod imenem �midchena� (Ar �midchena vārdu),Izvestijas Nedelja, 1966, nr 11, 7. lp. un V. Kravčenko, �. Cerkover, �Poručeno partiej� (Partijas uzdevumā), Izvestijas Nedelja, 1966, nr 13, 7. lp; skat arī B. Spridzāns, �Laiks spodrina patiesību� /saruna ar J.Buiķi/, Padomju Jaunatne, 13.5.66. nr 92, 2. lp. un V. Hermanis, �Kā izpļāpājās Lokarts�, Cīņa, 30.4.66, nr 101, 3. lp. � Par to, kā S. Reilijs 1925. gadā beidzot tomēr ievilināts čekas slazdos stāstīts Pravdā, 26.11.67.,un laikr. Dagens Nyheter, 21.11.67., 14. lp. Skat. vēl Geoffrey Bailey /Pseudonims/, The Conspirators, New York 1960 (arī vāciski � Paul List Verlag, M�nchen).

[36] Skat. U. Ģērmaņa rec. �En revolution�r ser tillbaka� (Kāds revolucionārs met skatu atpakaļ), Dagens Nyheter, 14.7.63.

[37] A. Niedras Tautas nodevēja atmiņu IV daļa no jauna izdota Rīgā vācu okupācijas laikā (1943. g.) ar nosaukumu Kā tās lietas tika darītas. Vienīgā at�ķirība ir tā, ka otrs izdevums iespiests modernā ortogrāfijā.

[38] Par to skat. U. Ģērmanis, �Meklējoties atmiņās�, _Brīvība,_Stokholmā 1967 nr 4, 5. lp.

[39] Publikācijā PAP es griezos pie lasītājiem ar aicinājumu palīdzēt man iegūt informāciju un vēstures materiālus par plkv. Vācieti un strēlnieku gaitām. Uz to atsaucās Vācie�a māsasdēli, vairāki vecie strēlnieki un personas, kas bija satiku�as Vācieti revolūcijas laikā.

[40] Dr.phil. J. fon Hēna (Hehn) vēstule autoram, 4.7.60.

[41] Skat. E. Andersones literāri polītisko apcerējumu �Sarkanais strēlnieks latvie�u Literātūrā 1917-1940� (Rīgā 1963); skat. arī P. Vīksne, �Strēlnieku cīņu attēls latvju rakstniecībā�,Latvie�u Literātūras kritika V:2 (1917-1940), Rīgā 1964, 34.-57. lp. Abi autori apskata �os jautājumus no padomju viedokļa.