Aste (original) (raw)

Šis raksts ir par dzīvnieka orgānu. Par apdzīvotu vietu skatīt rakstu Aste (ciems).

Zīdītāja aste ar apmatojumu

Aste pārsvarā ir kustīgs dzīvnieku orgāns, kas atrodas ķermeņa aizmugurējā daļā. Hordaiņiem tā parasti ir mugurkaula turpinājums, bet dažiem dzīvniekiem asti veido arī spalvu vai saru pušķis.

Lielākajai daļai mugurkaulnieku viens no ķermeņa nodalījumiem ir aste. To veido mugurkaula skriemeļi vai kopā saaudzis astes kauls. Zivīm, čūskām un bezkāju ķirzakām mugurkauls iedalās tikai vidukļa un astes nodalījumos. Visiem vidukļa skriemeļiem ir ribas, bet astes nodalījumā to nav. Zivīm pie astes pieder arī vertikāli novietota astes spura, turpretī vaļveidīgajiem tā atrodas horizontāli, jo, peldot, vaļi kustina asti no augšas uz leju, bet zivis — uz sāniem.

Rāpuļu astes formu ietekmē pielāgošanās dzīves videi. Piemēram, jūrasčūskām un krokodiliem ir no sāniem saplacināta aste, jo, peldot, šie dzīvnieki izdara kustības horizontālā plaknē.[1]

Putniem, atšķirībā no to priekštečiem — rāpuļiem, aste ir kļuvusi īsāka, jo samazinājies skriemeļu skaits. Mūsdienās dzīvojošiem putniem ir 5—9 brīvie astes skriemeļi, bet pēdējie 4—8 skriemeļi saplūduši no sāniem saplacinātā astes kaulā, pie kura piestiprinās stūrspalvu pamats. Šāds saīsināts skelets dod izturīgu pamatu astei, vienlaikus saglabājot tās kustīgumu. Pateicoties stūrspalvām, aste iegūst papildu nesējvirsmu un piedalās lidojuma regulēšanā.[1]

Zīdītājiem ir daudzveidīga astes uzbūve un pielietojums. Brīvo astes skriemeļu skaits svārstās no 3 (giboniem) līdz 49 (garastes zvīņnesim). Cilvēkpērtiķiem vispār nav astes.

Daļai zīdītāju asti klāj apmatojums, citiem tā ir kaila, vai ar matu pušķi astes galā. Aste var būt ādaina un plakana (bebriem), īsa un strupa (strupastēm) vai gara un lokana, kas spēj aptīties ap priekšmetiem (zirnekļpērtiķiem).

• Zivīm, vaļveidīgajiem, ūdenī dzīvojošiem abiniekiem un to kāpuriem, rāpuļiem un putniem aste ir nozīmīgs pārvietošanās un līdzsvara orgāns. Ūdens vidē un arī gaisā aste palīdz mainīt pārvietošanās virzienu, putniem izplestas stūrspalvas noder kā bremze. Arī zīdītājiem, kas kāpelē pa kokiem, pārlec no zara uz zaru vai citām virsmām (vāverēm, caunām u. c.), gara, pūkaina aste lēciena laikā palielina virsmas platību un palīdz saglabāt līdzsvaru.
• Īpaša nozīme ir zīdītāju tvērējastēm, kas darbojas kā piektā kāja, gan pārvietojoties pa zariem, gan atpūtas laikā. Tās ir raksturīgas Jaunās pasaules pērtiķiem, piemēram, zirnekļpērtiķiem. Astes muskuļi ir tik spēcīgi, ka var noturēt pērtiķi kopā ar viņa mazuli. Arī peļu oposums un mazais skudrlācis ir pielāgojies dzīvei kokos, kur pieķeras zariem ne tikai ar pēdām un nagiem, bet arī ar tvērējasti. Tuvu astes galam apakšpusē ir kails, reizēm krokots vai rievains laukums bez apmatojuma, kas atvieglo pieķeršanos.
  Mazā pele jeb pundurpele ir vienīgais Eirāzijas grauzējs, kuram ir tvērējaste.[2] Tā kā pundurpele barojas arī ar graudiem, kas vēl atrodas vārpās, un savu ligzdu veido zaļajos augu stiebros, aste atvieglo kāpelēšanu.[3]
  Tvērējaste ierastās astes spuras vietā var būt arī zivīm. Lielākā daļa jūraszirdziņu sugu uzturas jūraszāļu audzēs, kur ar tvērējastēm piestiprinās pie augiem vai aļģēm.
• Spēcīgās, muskuļotās ķenguru astes darbojas kā balsta orgāns gan lēni pārvietojoties, gan tēviņu savstarpējās cīņās.[2]
  Dzeņiem balsta lomu veic stingrās astes spalvas, ar kurām dobuma kalšanas laikā putns atspiežas pret stumbru.
• Dzīvnieki var izmantot asti kā saziņas līdzekli vai paust savas emocijas.
  Bebru ragvielas plātnītēm klātās astes sitiens pa ūdens virsmu atskan kā skaļš trauksmes signāls. Savukārt, briežu dzimtas dzīvnieki briesmu gadījumā paceļ asti un atsedz gaišu apmatojuma laukumu, brīdinot tuvumā esošos bara locekļus.[2]
  Lemuri gaisā pacelto svītraino asti izmanto smaržas un vizuāliem signāliem. Arī kaķiem un suņiem astes stāvoklis un kustības pauž viņu noskaņojumu. Izbijušies plēsēji ierauj asti, bet pārliecināti dzīvnieki to paceļ. Astes kustības var signalizēt par dzīvnieka agresiju vai pakļaušanos.[4]
  Dažu putnu sugu tēviņi riesta laikā demonstrē krāšņas astes spalvas, cenšoties ietekmēt savus sāncenšus un pievērst mātīšu uzmanību.
• Zīdītāji astes biezo apmatojumu var izmantot siltuma saglabāšanai. Vāveres aukstā laikā guļ saritinājušās savā ligzdā un apsedzas ar asti.[3] Arī lapsas mēdz saritināties, apsegt kājas un purnu, jo šīs ķermeņa daļas visātrāk zaudē siltumu.
• Retāk sastopams astes pielietojums ir barības vielu uzkrāšana. Taukastes pundurlemurs astē un pārējā ķermenī uzkrāj tauku rezerves. Tās tiek izmantotas astoņus mēnešus ilgajā sausuma periodā, ko dzīvnieks pavada sastindzis.[2]

Dažreiz par astēm mēdz saukt arī bezmugurkaulnieku sašaurinātus orgānus vai izaugumus. Tomēr pēc uzbūves tās ir pavisam citas ķermeņa daļas. Piemēram, skorpiona "aste" patiesībā ir vēders ar iekšējiem orgāniem un indes dzeloni tā pēdējā segmentā.

Dažiem bezmugurkaulniekiem ķermeņa izvirzījumi ir tik izteikti, ka tiek izmantoti dzīvnieku nosaukumos, piemēram, spīļastes, zobenastes u. c.

1. 1 2 Naumovs N., Kartašovs N. Mugurkaulnieku zooloģija. Rīga : Zvaigzne, 1990. ISBN 5-405-00114-7
2. 1 2 3 4 Dzīvnieki / Galv. red. Deivids Bērnijs. Rīga : Zvaigzne ABC. ISBN 9984-22-809-6
3. 1 2 Rupeiks F. Latvijas zvēri. Rīga : Zvaigzne ABC, 1995. 51. lpp. ISBN 5-405-01184-3
4. ↑ Zorenko T. Dzīvnieku uzvedība: etoloģijas, zoopsiholoģijas un salīdzinošās psiholoģijas pamati. Rīga : SIA "Strig", 2001. 101. lpp. ISBN 9984-19-251-2

• 
  Vāveres aste ir līdzsvara orgāns
• 
  Lapsai aste palīdz saglabāt siltumu
• 
  Lemuri asti izmanto saziņai
• 
  Zirga asti veido sari
• 
  Pāva aste riesta laikā
• 
  Jūraszirdziņš ar tvērējasti
• 
  Aligatora aste
• [](//lv.wikipedia.org/wiki/Attēls:Scorpion%5Ftail.jpg "Skorpiona "aste" ir šaurs, segmentēts vēders ar indes dzeloni")
  Skorpiona "aste" ir šaurs, segmentēts vēders ar indes dzeloni