Apoloģija vēsturniekam? • IR.lv (original) (raw)

Pēteris Krupņikovs. Foto no grāmatas vāka

Bieži politika ir izmantojusi vēsturniekus un viņu radītos stāstus saviem nolūkiem

Pirms dažiem gadiem latviešu valodā tika publicēta franču vēsturnieka Marka Bloka (1886 – 1944) grāmata „Vēstures apoloģija jeb vēsturnieka amats”, iespējams, pasaulē vislabāk pazīstamais izcilā medievista darbs. Tas sarakstīts karagūstekņu nometnē neilgi pirms Bloka bojāejas – viņu nogalināja nacisti par līdzdalību franču Pretošanās kustībā.

Kādēļ grāmatai dots šāds nosaukums? Vēsturnieka amats patiesi nav visai ērta nodarbošanās. Priekšstats par vēsturniekiem, kas rimti vada savas dienas arhīvos un bibliotēkās, pamazām „ceļot augšā” pagātni no turienes putekļiem, ir palicis kādā citā laikmetā. Vēsturnieks (tāpat kā ikviens no mums) nespēj izbēgt savam laikam un tā notikumiem, paslēpjoties pagātnē.

Vēsturnieki vienmēr ir darbojušies politikā, tādējādi paši piedaloties vēstures veidošanā. Vēl biežāk politika ir izmantojusi vēsturniekus un viņu radītos stāstus saviem nolūkiem, un parasti tas ir noticis ar pašu vēsturnieku piekrišanu. Sabiedrība par to atceras laikmetu griežos, kad sabrūk impērijas, kas šķita esam mūžīgas, un izšķīst ideoloģijas, kas uzskatīja sevi par nemaldīgām un patiesām. Tiesa, reizēm tās abas atgriežas citā, nedaudz mainītā izskatā… Vai vēsturniekiem bieži vien nav nepieciešama apoloģija, kas atjaunotu papluinīto mundiera godu, kam pielipis labi pamanāmais, bet grūti nomazgājamais varas pakalpiņu zīmogs?

Par šiem jautājumiem ir jādomā, lasot nule izdoto grāmatu „Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts”, ko ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku gādību ir sarūpējusi izdevniecība „Zinātne”. Grāmatas tekstu veidojusi Gunta Strautmane, pamatmateriālam izmantojot vēsturnieces Dagmāras Beitneres audiointervijas ar profesoru Pēteri Krupņikovu. Tekstu papildina vēsturnieka Kaspara Zeļļa lietpratīgie komentāri, ka arī īsi kolēģu atmiņu veltījumi.

Par profesora Pētera Krupņikova (1920 – 2009) darbu vēstures zinātnē liecina viņa publikācijas, kas gan joprojām nav apkopotas kādā bibliogrāfiskā izdevumā. Tas varētu būt nākamais solis pēc dzīvesstāsta publicēšanas, kas apliecinātu Latvijas vēsturnieku cieņu savam kolēģim, kura pētījumi par vācbaltiešu un latviešu attiecībām ieguva starptautisku ievērību jau 1980. gados.

Atmiņās vienmēr ir jūtama tagadnes klātbūtne, un vēsturnieki ar zināmu piesardzību izmanto atmiņu tekstus kā pagātnes liecības. Varbūt arī tādēļ pašu vēsturnieku publicēto atmiņu stāstu nekad nav bijis īpaši daudz, jo viņi pārāk labi zina, kā tiek „taisīta” vēsture.

Latvijas vēsturnieku vidū līdz šim vienīgi Arveds Švābe (1888 – 1959), jau dzīvojot trimdā, 1947.gadā publicēja samērā plašu autobiogrāfiju. Tagad, saņemot „Dialogā ar vēsturi”, esam ieguvuši vērtīgu grāmatu, kas piedāvā cita izcila vēsturnieka skatījumu uz savu laikmetu.

Pēc amerikāņu vēsturnieka Patrika Hatona (Patrick H. Hutton) atziņas, vēstures zinātne ir viena no atmiņas mākslas formām, kas cilvēkam nepieciešama sevis apzināšanai, tātad – dzīvei tagadnē. Taču atmiņas un arī vēsturi raksta cilvēki ar savām kaislībām un vērtībām, ar savu atbildības izjūtu un izpratni par labo un ļauno. Profesora Krupņikova atmiņas sniedz retrospektīvu skatījumu uz personisko pieredzi, dzīvojot apstākļos, kad ētiska rīcība bieži vien šķita izņēmums. Tas attiecas gan uz cilvēcisko, gan profesionālo ētiku, jo „vēstures falsifikācija un cilvēku muļķošana Padomju Savienībā bija attīstījusies par īstu zinātni” (101). Šķiet, ne daudzi profesora Krupņikova laikabiedri ir uzskatījuši par nepieciešamu to pateikt publiski.

Vēsturnieka dzīvesstāsts veidots pirmajā personā, un tas ļauj lasītājam veidot neklātienes sarunu ar atmiņu autoru. Ikviens dzīvesstāsts satur unikālu pieredzi, kas kļūst pieejama citiem it sevišķi tad, ja tā izstāstīta saistošā valodā, kādu lasām arī „Dialogā ar vēsturi”. Atmiņas tiek rakstītas, lai atstātu vēstījumu pēcnācējiem, tādēļ lasītājs tajās meklēs gan laikabiedru portretējumus, gan atmiņu autora atziņas par piedzīvoto. Jāsaka, ka profesora Krupņikova dzīvesstāstā ir sastopams gan viens, gan otrs, tiesa, dažādās proporcijās.

Četrās grāmatas nodaļās iepazīstam Pētera Krupņikova skatījumu uz dzīvi starpkaru perioda Rīgā, pieredzi Otrā pasaules kara gados Padomju armijā, kam seko laiks Latvijas PSR un pēc neatkarības atjaunošanas, ko profesors pavadīja galvenokārt Vācijā. Profesora Krupņikova stāstījums par katru dzīves posmu ir atšķirīgs. Visspilgtākās atmiņas ikvienam saglabājas par bērnībā pieredzēto, un šādas, vietumis sāpīgas un traģiskas epizodes lasāmas arī šī dzīvesstāsta sākumā. Aizraujošs ir trīsdesmito gadu kaleidoskopiskās Rīgas publikas attēlojums, kas aplūkots zēna un pusaudža acīm, pamanot raksturīgas detaļas dažādu tautu un sociālo slāņu pārstāvju sadzīvē. Izcelsme, ģimenes un skolas vide, kurā dominēja krievu un vācu kultūras ietekme, piešķīra Pēterim Krupņikovam iespēju it kā no malas vērot Rīgas un Latvijas norises, taču šādam stāvoklim ir savas priekšrocības, jo „principā būt svešam nav tikai lāsts” (297).

Iespējams, tieši tādēļ Pēteris Krupņikovs spēja attīstīt prasmi uz katru notikumu un procesu paraudzīties no dažādām pusēm. Tā ir svarīga ne tikai vēsturnieka profesijā, un šīs prasmes nozīmi viņš vairākkārt apliecina savās atmiņās. Piemēram, izvērtējot valsts izglītības politiku pirms kara, Krupņikovs secina: „Tā laika skolu sistēma, ka astoņām tautībām bija skolas deviņās valodās, no vienas puses, ļāva izkopt katrai savu kultūru, bet, no otras puses veicināja arī lielu nošķirtību un aprobežotību” (72). To derētu atcerēties arī šodien, meklējot gatavas receptes Latvijai joprojām aktuālās etniskās integrācijas problēmas risinājumam.

Atmiņas ir subjektīvs laikmeta dokumentējums, un tām neizbēgami pārklājas vēlāka laika iespaidi un pieredze, kas izmaina cilvēka skatījumu uz savu pagātni. Tas redzams arī Pētera Krupņikova reminiscencēs par Otro pasaules karu, kas, salīdzinot ar pārējām grāmatas daļām, ir pārsteidzoši konspektīvas un lietišķas. Plašāku ieskatu lasītājs atradīs nodaļā „Dzīve pēckara padomju Latvijā”, it īpaši par to laiku, kad Hruščova „atkušņa” ietekmē uz brīdi parādījās iluzora cerība izveidot kaut ko līdzīgu „sociālismam ar cilvēcīgu seju.” Kā nacionālkomunistu sagrāves aculiecinieks Krupņikovs piedāvā savu versiju par šo notikumu cēloņiem, kur noteikta loma ierādīta arī darbojošos personu rakstura īpatnībām.

Raksturojot Brežņeva valdīšanas posmu (1964 – 1982) Padomju Savienībā, Krupņikovs to nosauc par lienošo restaļinizācijas mēģinājumu, par trulu laiku, kurā trūkst gaisa brīvai elpai. Vēsturnieks tomēr atturējās morāli vērtēt ievērojamu laikabiedru, piemēram, Ivara Ķezbera (kura atmiņu stāsts arī nule publicēts) sadarbību ar padomju drošības dienestu, gan liekot noprast, ka to diktējuši karjeras apsvērumi: „Ja latvietis sastrādājās ar varu, viņam visas durvis bija vaļā. Tautas atbalsta varai nebija, tāpēc tā priecājās par katru tādu, kāds bija Ķezbers.” (246) Laikmeta atmosfēra, intrigu un konformisma sajaukums, kas kļuvis par ikdienu, skāra ikvienu, un nākas atzīt, ka tikai retajam pietika personības spēka to ignorēt – arī par to stāstīts „Dialogā ar vēsturi”.

Jautājums par vēsturisko atbildību profesora Krupņikova skatījumā ir vienlīdz nozīmīgs kā indivīda, tā arī sabiedrības mērogā. Cilvēka pielāgošanās varas prasībām bieži notiek it kā pašsaprotami, jo „dzīve ir dzīve”, taču tas nevar būt attaisnojums ļaunumam. Šā jautājuma aktualitāti parāda atšķirīgā izpratne par nacistu noziegumiem Vācijā un staļinistu noziegumiem Krievijā, ko uzsver arī Krupņikovs: „Šobrīd viņi Krievijā ir spēcīgi, un nekas nav nožēlots. Tieši otrādi – ir nostalģija. Kāpēc tas tā ir? Domāju, ka tas nav tikai uzvarētāju stāsts, proti, pārliecība, ka uzvarētājus netiesā. Tas vispirms ir kultūras vai precīzāk – kristīgās kultūras deficīts, kas neļauj viņiem to saprast.” (234)

Vēsturnieka Pētera Krupņikova dzīvesstāsts laikā aptver teju visu Latvijas 20.gadsimta vēsturi, telpā izejot ārpus Latvijas un Baltijas reģiona robežām. Vai arī viņš pieder pie vēsturniekiem, kam šodien būtu jāraksta apoloģija sev vai savam laikmetam? Šo rindu autoram diemžēl nebija dota iespēja klausīties profesora Krupņikova lekcijas, tāpēc mans priekšstats par šo laiku jau ir citu pieredzes pastarpināts.

Ikviens no mums kādreiz apjauš, ka nemaz nav iespējams būt ārpus dialoga ar vēsturi, jo vēsture ir tas konteksts, kura ietvaros dzīvojam un izdarām savu izvēli. Un tādēļ svarīgāka par citām ir Raiņa Jāzepa atziņa: „Ne tiesāt pasauli, tik viņu saprast.” Jo saprašana dara brīvu, un brīvība ir atbildības priekšnoteikums.

Autors ir vēsturnieks