Māra Branča skatījums (original) (raw)

Jelgava uguņu dzīrēs

Laikraksts Latvietis Nr. 811, 2024. g. 7. aug.
Māris Brancis -

Ceļojošā izstāde „1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā“ pie Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja. FOTO Māris Brancis.

Fotogrāfija izstādē – sagrautā Jelgava. FOTO Māris Brancis.

Fotogrāfija izstāde. FOTO Māris Brancis.

Annas dienā, 26. jūlijā, kupls viesu bariņš pulcējās Billītēs, Jelgavas novada Salgales pagastā uz skaistu koncertu, ko mums sniedza Ventis Zilberts, atskaņojot tos skaņdarbus, kas šajās mājās skanējuši 20. gs. 20.-30. gados.

Pēc tā šī lieliskā gadījuma vaininiece, gaviļniece Anna Veleda Žīgure atgādināja, ka nākamgad svinama viņas vecmāmiņas Elzas Stērstes 140 gadu jubileja. Tā kā iepriekšējā dienā – 27. jūlijā – pie Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja tika atklāta ceļojošā izstāde 1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā, starp citiem dzejoļiem viņa nolasīja vecmāmiņas četrrindi, kas atgādina par traģisko notikumu pirms tieši 80 gadiem:

„Reiz stāstīs, kad negaiss būs šķīries,
Šos laikus klās putekļu sega –
Tas bija tajās uguņu dzīrēs,
Tas bija, kad Jelgava dega“.

Šajās „uguņu dzīrēs“ līdz ar krāšņo Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu Jelgavā gāja bojā arī Elzas Stērstes un Edvarta Virzas visa iedzīve, kas nesen bija atvesta, lai paglābtu no bojāejas Rīgā, un apjomīgais arhīvs.

Tieši pirms 80 gadiem kopš jūlija beigām divas karojošās lielvalstis cīnījās par šo nelielo zemes gabaliņu un pārvērta drupās kādreizējo kultūras pieminekļiem bagāto Mītavu, nerēķinoties ne ar ko, vismazāk domājot par cilvēkiem, šo pilsētu un tās vēsturi. Minētā ceļojošā izstāde stāsta par sešām II pasaules karā visvairāk cietušajām Latvijas pilsētām – Rīgu, Jelgavu, Rēzekni, Valmieru, Bausku, Gulbeni. Galvaspilsētā pie Brīvības pieminekļa to varēja apskatīt maijā, pēc tam izstāde aizceļoja uz Rēzekni, Gulbeni un Salaspili, un nu tai pienākusi kārta Jelgavā.

Reizē ar izstādi notika arīdzan diskusija. Tā bija īpaši saistoša tiem, kuri interesējas par šīs senās pilsētas vēsturi un kara beigām. Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, kuram bija iespēja iedziļināties nesen publiskajai izmantošanai pieejamajos arhīvu materiālos par vācu un PSRS karaspēka cīņām Zemgalē, sīki jo sīki un precīzi izklāstīja notikumu virteni, kas vēstīja par pilsētas pie Lielupes bojā eju. Viņš atklāja, ka sarkanajai armijai, kad tā iekaroja Šauļus, bija vairāki varianti, kā tālāk iekarot mūsu dzimteni. Izrādās, ka sākotnēji krievu karaspēkam nemaz nebija nodoms doties virzienā uz Jelgavu un Tukumu, bet gan uz Mēmeli jeb Klaipēdu, kā mēs šo pilsētu saucam tagad. Taču krievu armijai radās priekšstats, ka tā būs pareizāk, ieņemt šo teritoriju, izmantojot artilēriju un tankus. 28. jūlijā plkst. 4 no rīta no Šauļu puses armija devās uz Jelgavu. Vēlāk paši iekarotāji atzina, ka šādas tehnikas izmantošana bijusi kļūda – 1. augustā daļa jelgavnieku, kā vācu pavēlniecība lika, bija jau evakuējusies. Cīņas par Jelgavu notika līdz pat septembra vidum, četras reizes pārejot no rokas rokā, tādēļ pilsēta zaudēja visu savu daiļumu un to pārvērta drupu kaudzē, tieši tāpat kā tagad krievu karaspēks iznīcina Ukrainas pilsētas un ciemus.

Tas arī atspoguļojas izstādē, un ir tās dziļākais uzdevums. Bez šaubām, pēc kara daudz ko varēja atjaunot, taču padomju vara turpināja iznīcināt pilsētu, paziņojot, ka cels padomju pilsētu, komunismu bez pagātnes ēnām.

„Uguns dzīrēs“ centās noslaucīt Jelgavu no zemes virsas, taču atmiņas par reiz skaisto pilsētu nevar izdzēst, tās joprojām dzīvo veco jelgavnieku atceru labirintos. Lai cik grūti ir pārvērst okupācijas laika bezpersonisko arhitektūru, taču mūsdienu ļaudis dara visu, lai pilsēta atgūtu bijušo spozmi, un, kā liekas, tā tas arī notiek – Jelgavu pēdējos gadu desmitos atgūst savu pievilcīgo izskatu.

Vēl tikai piebildīšu, ka izstāde augustā būs skatāma Bauskā, septembrī – Valmierā, bet oktobrī – atkal Rīgā, Latviešu strēlnieku laukumā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“