Aknas (original) (raw)

Aitas aknas

Aknas (latīņu: iecur, grieķu: ἡπαρ, hēpar) ir mugurkaulnieku un dažu citu dzīvnieku orgāns, kas piedalās vielmaiņas procesos. Tas ir dzīvnieku lielākais dziedzeris organismā.[1] Aknu uzdevums ir attīrīt organismu no indīgām vielām, kas radušās organismā vai uzņemtas ar pārtiku; noārdīt hormonus un medikamentus; no glikozes sintezēt un uzkrāt rezerves ogļhidrātu — glikogēnu; pārvērst olbaltumvielu sadalīšanās procesā izveidotos amonija jonus par urīnvielu; kā arī izstrādāt žulti.

Medicīniskais termins, kas tiek izmantots saistībā ar aknām, ir "hepato-", kas ir radies no grieķu aknu apzīmējuma vārda ἡπαρ (hēpar).

Īslaicīgas aknu funkciju izzušanas gadījumā var pielietot aknu dialīzi, taču pašlaik nav zināmas metodes, kas aknu funkcijas varētu aizvietot ilgākā laika periodā. Aknu transplantācija ir vienīgais variants aknu mazspējas gadījumā.

Veselīgas aknas ir stingras, bet ar elastīgu struktūru, un sarkanīgi brūnu krāsu. Tomēr audi ir salīdzinoši nestabili, jo pie triecieniem vai sitieniem tās var pārplīst un sākties iekšējā asiņošana. Audus veido liels skaits dziedzeršūnu, bet to virsma ir klāta ar šķiedrainiem saistaudiem, kas tās saista ar citiem iekšējiem orgāniem un vēderplēvi.

Cilvēka aknu augšējā virsma jeb diafragmas virsma

Cilvēka aknu apakšējā virsma jeb iekšējo orgānu virsma

Cilvēkiem aknas ir lielākais orgāns vēdera dobumā. Pieauguša cilvēka aknas sver gandrīz 1,5 kg.[1] Kopā ar tajās esošajām asinīm, to svars var palielināties pat divas reizes. Sievietēm tās ir mazākas nekā vīriešiem. Aptuveni 10% no aknu masas veido tauku rezerves. Aknas atrodas vēdera dobuma labajā pusē zem diafragmas kupola un aizpilda labo paribi un nelielu daļu no kreisās paribes.[2]

Aknām izšķir šķirtnes jeb diafragmas virsmu (facies diaphragmatica), kas ir kopīga ar plaušām, un iekšējo orgānu virsmu (facies visceralis). Aknas ir sadalītas vairākās daivās. Lielākās no tām ir labā un kreisā daiva (labā daiva ir vislielākā). Aknu aizmugurē apakšējā daļā atrodas kvadrātveida daiva, bet virs tās — astainā daiva.[2] Aknu augšpusi klāj diafragmas virsma. Labās daivas apakšā atrodas žultspūslis. Starp kvadrātveida un astaino daivu aknās ieiet aknu vēna, artērija un nervi, un iznāk aknu žultsvads un limfvadi.[2] Vēl sīkāk tā dalās aptuveni 500 000 daiviņās (lobuli hepati), kas katra ir 1—1,5 mm lielas.

• žults veidošana un sekrēcija
• dalība uzturvielu un vitamīnu metabolismā (piemēram, ūdenī šķīstošo vitamīnu un holesterīna metabolisms)
• daudzu vielu inaktivācija (toksīni, steroīdi)
• plazmas olbaltumvielu sintēze (albumīni, sarecēšanas faktori)
• imunitātes funkcija — to veic sinusoīdu Kupfera šūnas, kuras aktivizē T limfocītu limfokīni. Šīs šūnas ir makrofāgi, kas atbrīvo asins plazmu no kaitīgiem komponentiem
• glikogēna uzkrāšana, galaktozes un fruktozes pārvēršana glikozē, glikoneoģenēze, daudzu svarīgu ķīmisku komponentu veidošana no ogļhidrātu starpproduktiem
• piedalās glikozes koncentrācijas regulācijā (paaugstināta līmeņa gadījumā darbojas kā glikozes uzkrājējs, veidojot glikogēnu un pretēji)
• intensīvi oksidē brīvās taukskābes, veido lipoproteīnus, holesterīna un fosfolipīdu sintēze, ogļhidrātu pārvēršana taukos
• olbaltumvielu vielmaiņa — aminoskābju deaminēšana, urīnvielas veidošana
• aknas kalpo kā asiņu depo
• aknās uzkrājas A vitamīns, lielos daudzumos D un B12 vitamīni un dzelzs feritīna formā.[3]

Visbiežāk sastopamās aknu slimības[4] ir dažādi hepatīti, akmeņi žultspūslī, ciroze, porfīrija, hemohromatoze, holangīts, sarkoidoze, aknu encefalopātija, taukainu aknu slimības (steatoze, alkohola un nealkohola steatohepatīti) un Vilsona slimība.[5][6]

Aknu funkcionālo stāvokli nosaka ar asins seruma bioķīmiskajiem izmeklējumiem, piemēram, nosakot olbaltumvielu daudzumu, atlieku slāpekļa līmeni, protrombīna indeksu. Aknu šūnu (hepatocītu) bojājuma smagumu nosaka ar citolītisko fermentu aktivitātes rādītājiem — ALAT un ASAT. Hiperbilirubinēmija, holesterīna līmeņa celšanās, sārmainās fosfotāzes un žultsskābju rādītāju paaugstināšanās ir bioķīmiskais sindroms, kas norāda uz žults plūsmas traucējumiem uz zarnu traktu. Ja ir aizdomas par vīrushepatītu, asins serumā tiek meklēti vīrushepatītu B un C marķieri — HbsAg un HCVAg.[7]

Sengrieķu mitoloģijā titāns Prometejs nolaupīja uguni, kuru nonesa uz zemes un dāvāja cilvēkiem. Zevs par sodu viņu iekala ķēdēs Kaukāza kalnos, kur katru dienu atlidoja ērglis (citos avotos grifs) un plosīja viņa aknas, bet pa nakti tās atkal atauga. Savukārt Senajā Romā priesteri pēc aknām pareģoja nākotni.

Cilvēki dažādu zīdītāju, putnu vai zivju aknas lieto uzturā. No tām bieži taisa aknu pastēti. Īpaša delikatese ir mencu aknas.

1. 1 2 «Kur atrodas aknas un kāda ir to uzbūve?» (latviski). veselasaknas.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-10. Skatīts: 2011-07-07.
2. 1 2 3 «Gremošanas orgānu uzbūve un funkcijas» (.ppt) (latviski). LU bioloģijas fakultāte. Skatīts: 2011-07-20.[novecojusi saite]
3. ↑ Fizioloģija ārstiem. Liga Aberberga — Augškalne, Olga Koroļova ISBN 978-9984-26-294-9 Izdevniecība Nacionālais apgāds, SIA Gads 2007
4. ↑ «Aknu veselība – kā pārbaudīt aknu veselību, simptomi un kā uzlabot stāvokli.». www.maniveselibasdati.lv (latviešu). Skatīts: 2020-04-23.
5. ↑ «Izplatītākās aknu slimības» (latviski). veselasaknas.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-05-03. Skatīts: 2011-08-11.
6. ↑ «Aknu slimības» (latviski). Latvijas pārtikas informatīvais centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. janvārī. Skatīts: 2o11-08-11.
7. ↑ Jānis Gardovskis, Ralfs Kolītis, Jāzeps Baško, Antoņina Sondore u.c. (2013). Ķirurģija. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. 1013. lpp. ISBN 978-9984-793-28-3.

• «AKNAS» (latviski). Populārā medicīnas enciklopēdija.