Strenču plostnieki – Latvijas Fotogrāfijas muzejs (original) (raw)

Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā esošajā, teju 13 000 vienību lielajā Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijā, sudrabā pierakstīti gan strencēniešu sejas panti, gan dzīvesstāsti, svētki un sasniegumi. Arī amata noslēpumi. Vismaz 146 stikla platēs Dāvis Spunde un viņa mācekļi – Jānis Ziemeļnieks, viņa brālis Konrāds Krauklis un Paulīne Kraukle – dokumentējuši plostniekus un viņu darba procesus no 20. gs. 20. līdz 40. gadiem. Šajā laikā Strenčos dzīvo vairāk nekā pusotrs tūkstotis iedzīvotāju, no kuriem aptuveni trešā daļa saistīta ar baļķu pludināšanu – ne velti Strenčus mēdz dēvēt par Gaujas plostnieku galvaspilsētu. Mežs un Gauja bija divi lielumi, kas veidoja strencēniešu dzīvi.

Strenču izveidošanos un attīstību noteica Vidusgaujas smilšu baseina mežu izmantošana. 1632. gadā pasta ceļa Mēmele–Rīga–Sanktpēterburga kartē redzama zirgu pasta pietura Stackeln un krogs. 18. gs. otrajā pusē ap šo vietu sāka apmesties mežcirtēji un plostnieki. Vietas nozīmīgumu apliecina Pasta ceļa kartes līdz pat 1871. gadam. Dzelzceļa līnija Rīga – Pleskava, kas tika izbūvēta no 1886. līdz 1889. gadam, nodrošināja kokmateriālu tālāko transportēšanu. Lai arī plostnieka amats Vidzemniekiem bija pazīstams jau 19. gs., tomēr baļķu pludināšanai galvenokārt izmantoja Daugavu. Izmaiņas notika pēc 1903. gada, kad atklāja kanālu, kas savienoja Gauju un Mazo Baltezeru – baļķus tādējādi varēja transportēt līdz Rīgai. Par saņemto algu plostnieks “varēja ieiet Rīgas veikalā, apģērbties kā kungs no galvas līdz kājām, piedzert ceļakāju krogā, un tad vēl palika nauda ceļam līdz Strenčiem” .